ARNOLDS APSE "Klosterkalns" I daļas analīze

Romāns pašportrets. Dzimtenes ilgas Apsem ir asa sāpe. Tās klusināšanai tiek meklēti un atrasti vārdi arī “Klosterkalnā”.

Apse stāsta par Klosterkalnu, par cilvēkiem, kas tur dzīvo. “Šī grāmata ir manas dvēseles rezonanse, izteikta vārdos, un tā ir subjektīva.” (18) Šī grāmata dvēseles pārdzīvojumi skopos vārdos; nereti īstenība mijas ar fantāzijām, lai stāsts būtu izstāstāms. Tā ir atziņu grāmata atziņas nobriest, top darbs.

“Cilvēks netop sīkāks, bet aug.” (18) Kā Apse “auga”, par to stāsta “Klosterkalns”.

Cilvēks meklē morālu atbalstu, cilvēku, “kas jūt un dzird, ka manas dvēseles stīgas draud satrūkt”.(26 )

Vietējie Klosterkalna iedzīvotāji svešinieku pieņem stipri rezervēti ārzemnieks, nekad nedzirdētas ziemeļu tautas bēglis. Cilvēks, kas nestrādā katram saprotamu darbu, bet raksta dzeju. (28)

Jau romāna sākumā noris sevis, ceļa uz sevis meklējumi. Viņš saka: “ Gribēju būt es pats. Bet es vēl nezināju, kāds ir ceļš uz sevi.” (29) Bet viņš iziet šo ceļu un atrada sevi.

Asi skarta trimdinieku problēma, ar spēcīgiem, emocionāli iedarbīgiem salīdzinājumiem un izteiksmi autors atklāj cilvēka pārdzīvojumu virsotni: “ Bija skumji, redzot melnās, zemei pieplakušās siena kaudzītes. (..) Dažuviet zemnieki kādā sausākā dienā bija kaudzītes aizdedzinājuši. Tās kūpēdamas gruzdēja. Tā gruzd trimdinieki.” (41)

Arī vietējie iedzīvotāji nespēj sniegt pilnīgi nekādu atbalstu, izņemot tos dažus cilvēkus, ar kuriem viņš bija radis kopīgu valodu. Vietējo iedzīvotāju aprobežotība un aizdomība, māņticība jeb precīzāk neticība grauza jau tā sagrauzto dvēseli. Laimīga dzīve viņam te nebija, tomēr te viņš atrada sevi visās sāpēs un pārdzīvojumos. ( 41)