Aspazija: dzīves gājums un daiļrade

Dziļi meitenes atmiņā nogulstas arī skaidrie ziemas vakari, kad vecās mājas logā iespīd pilnmēness, un šķiet – „mēnesī sēd meitiņa uz sudraba krēsliņa, pati vienā sudrabā, un nu es zināju: tā bija mēness paša meita, Mēnesīte, kura veda zvaigžņu saimniecību un kurai karājas pie jostas debess atslēdziņas. Es iedomājos sevi pašu Mēnesītes lomā un gribēju to pakaļ tēlot.”

Šie agrīnie iespaidi ir tik spēcīgi, ka dabas tēlojums gadalaiku dažādībā kļūst par Aspazijas mākslas neatņemamu sastāvdaļu, bet mēnešnakšu redzējums rada vienu no visspilgtākajiem un tautā vislabāk pazīstamajiem dzejoļiem „Mēness starus stīgo”1.

Kaut arī Rozenbergu Elzas bērnība ir materiāli nodrošināta, tā tomēr nav pasargāta no lielajām dzīves pretrunām. Uz Aspazijas raksturu, viņas dzīves uztveri un attieksmi pret pasauli dziļas pēdas atstājušas vecāku nesaskaņas, tās jau agri sirdī viesušas drūmas izjūtas. „Tādēļ manī attīstījusies ļoti pretrunīga divdabība, kas atspoguļojās visā manā turpmākajā dzīvē,” rakstījusi dzejniece. Tikpat skaudri kā meitene izjūt skaisto, viņa uztver pāridarījumu – cilvēkiem, dzīvniekiem, neaizsargātajai dabai. Un uzliesmo protests, klausoties nostāstus, kā vācu muižnieki gadu simteņiem kalpinājuši latviešu tautu. „Sāpes un dusmas nogūlās kā pirmie padibeņi manā jaunā dvēselē, no kuras tās netika nekad ārā vestas.” Rozenbergu Elzai nākas asi izjust aizspriedumus, kas pagājušajā gadsimtā vēl aizšķērso sievietei ceļu uz augstāko izglītību un patstāvību dzīves ceļa izvēlē. Par sevi, par savu bērnību Aspazija pati ir vairāk pateikusi, nekā spētu pateikt kāds cits. Lūk, daži spriedumi:

Aspazija strādājusi par mājskolotāju no 1892.gada līdz 1893.gadam „Ķaukuļu” mājās, kas piederēja Drieliņu pusmuižas rentniekam Rikveilim. Toreiz vēl te bijis uzstādināts ezeriņš. Aspazija labprāt sēdējusi laivā un raudzījusies ūdenī. Arī pie lielā akmens gravas malā dzejniecei bijusi tīkama atpūtas vieta. Te viņa sacerējusi pazīstamo dzejoli „Mēness starus stīgo”. „Kraukļos” tapa poēma „Saules meita”. Šeit Aspazija izstrādājusi lugu „Vaidelote” un, pēc vairākkārtējas pārstrādāšanas, te tapusi arī luga „Zaudētās tiesības”. Šīs luga pavēra viņai ceļu uz Rīgu. 1893.gada oktobrī Aspazija sāka strādāt Rīgas Latviešu teātrī.

Rainis un Aspazija viens otram sniedz bagātas ierosmes radošajā darbā, palīdz pārciest nebaltās dienas un gadus3. 1896.gada nogalē Aspazija kopā ar Jāni Raini aizbrauca uz Vāciju un apmetās Šarlotenburgā (Berlīnē). 1897.gada sākumā sakarā ar Raiņa vecākās māsas nāvi abi atgriezās Jelgavā. 1897.gada martā Rainis dabūja jurista darbu Paņevežā, uz turieni tad pārcēlās arī Aspazija.

Kastanjolā rodas divas Aspazijas dzejoļu grāmatas, kas veltītas jaunībai un dzimtenei – „Saulains stūrītis” (1910.gads) un „Ziedu klēpis” (1911.gads), kuros atainotas bērnības un jaunības dienu izjūtas, aizsākta liriska autobiogrāfiskā triloģija. Tajās daudz dzimtās Zemgales tēlojumu – ziedoņa nakšu burvībā, dienasvidus maigumā, vakara krāsu bagātībā. Dabas gleznās ietverta liela izteiksmes līdzekļu bagātība: salīdzinājumi, dabas tēlu personifikācijas, krāsaini apzīmētāji epiteti. Pavasara strauti skan „kā sajūsmas pilna dvēsele”. Vasarā līksmi šūpojas „vēju viju rozītes, baltās rozes vējā”. Rudens staigā pa mežiņu, „apses zarā pakāris sarkanu mētelīti”. Ziemai tuvojoties, vientuļš dadzītis cīnās ar vēju kailā laukā. Šajos krājumos atplaukst visā krāšņumā un daudzveidībā dzejnieces bērnības atmiņu pasaule. Par šo dzeju Andrejs Upītis rakstījis: „Spēja saklausīt vissīkākās jūtu un jūsmu noskaņas un ikvienai atrast piemērotu attēlojuma veidu šajos dzejolīšos sasniedz vēl nepiedzīvoti augstu pilnības pakāpi. Reizēm lasītājs pat aizmirst, ka viņš lasa rakstītu dzeju.”