Aspazija: latviešu dzejnieces dzīve un daiļrade

Aspazija sabiedrībā izraisa interesi un ziņkārību, viņa atmodina cilvēkus no dziļā miega, kurš tos ievedis vienaldzībā un piespiedis samierināties ar notiekošo. Šī enerģiskā sieviete vairs nevēlējās pakļauties varām, apslāpējot savas vēlmes un pakļaujoties citu uzskatiem, viņa alkst savas pilnības un mudina līdzcilvēkus tiekties pēc saviem ideāliem, atļauties sapņot un dzīvot fantāziju pasaulē. Par to liecina arī citāts no dzeju krājuma „Dvēseles krēsla” :

Rakstniece nosoda ikdienišķus cilvēkus, kuri pasauli uztver pārāk vienkāršoti, neredzot tajā ne karsto, ne auksto, tikai remdeno. Tāpat viņa nosoda arī cilvēkus, kas baidās izteikt savas domas un labprātāk kalpo citiem:

Šajā mūža posmā sapnis ir beidzies un sākas patiesā dzīve. Aicinājums, rīkoties patstāvīgi un atrast savu vietu pasaulē tiek attēlots kā pienākums, kuru neizbēgami jāizpilda. Atvadoties no bērnības, rakstniece izsaka ne tikai „briesmu un skaistumu”, kas tālāk gaidāms, bet arī sāpes un pat nelielu traģiskumu. Tas liek domāt, ka dzīve Aspazijai prasīs daudz spēka un cītības, bet ne vienmēr pretī dos viņas kāroto.

Toties dzejas krājumā „Raganu nakts” Aspazija attēlo mīlas daudzkrāsaino un trauksmaino pasauli, šeit jūtama patiesa mīlestības izjūta – kaislīga, pilna prieka un jūtu skaistuma apziņas. Tā ir dzejnieces doma par jauno cilvēku, kam priekšā visa dzīve, visas iespējas, cildens un liels uzdevums. Viņas mākslā jūtama nemitīga vārdu cīņa. Pagurums un spēku kāpinājums. Bezizeja un jaunu ceļu atklāsme. Spītīgais paliek nesalauzts un spēcīgā personība paceļas pāri sakāvēm.