Aspazijas tēli: Heljante un Asnāte

Turpretim Heljante un Asnāte sevī iemieso instigtīvo, fizisko sievietes pasauli. Aspazijas Helijantei nepiemīt tas madonniskais skaistums,kas robežojas jau ar svētumu. Helijante ir seksuāla, velnišķīga, kaisla, viņa pamodina Iļģī kaislību, instingtus. Raiņa Asnāte ir harmoniskāka, līdzsvarotāka, ar bagātu dvēseli, kura tomēr nesniedz to ekstātisko pārdzīvojumu kā Dina. Asnāte ļauj Jāzepam sevi konkrēti identificēt kā vīrieti, jo dāvā viņam divus dēlus. Tādejādi Aspazija un rainis atzīst, ka māksliniekam ir jāiepazīst un jāizprot gan cilvēka dioniskās jeb instingtu puse, gan apolloniskā jeb garīgā, kura ļauj radīt orģināls idejas un piepildīt tās. Šīs divas puses atklājas arī pašā māksliniekā un ir mūžīgā pretrunā, viņam jāmeklē harmonijas iespēja.

Abi dzejnieki sapni uzskata par garīgā darba pamatu. Būtībā sapnis ir vienlīdzīgs ar ideju. Made saka: "Tie, kurus ģēnijs ieraudzījis, dus ilgi kā pamiruši un sapņo vaļējām acīm. Bet viņu dusa un viņu sapņi nav velti, tie priekšteči viņu darbam." Tāpēc traģiska izveidojas situācija māksliniekam, ja viņa sapņus cenšas izpostīt. Jāzeps saka: "Kas sārti raisījās, tas zieds ir zelēts, kas dvēslē dīga labs, tas asnīs krāts; Mans darbs man lauzts kā koks ".

Būtībā arī Iļģis atnāk no nekurienes ar skepsi un neticību cilvēkiem, tas liek domāt, ka arī viņš ir pievīlies. Made iedvesmo viņu celt sagrauto baznīcu vispirms paša sirdī, tad sabiedrībai. Mades ticība pamodina Iļģa ģēnija spējas, pamodina sapņus un ideju. Made saka:"Tev jātic pašam sev, kad vēl neviens tev netic, un arī kad vairs neviens tev netic.". Tad māksliniekam vispirms jānotic sev pašam un sava darba lielumam. Tad jāstrādā, lai spētu atrast un pilnveidot sevi un sabiedrību. Ticība un darbs ir tie, kas palīdz māksliniekam, indivīdam nostāties pret pūli, sabiedrību. Jāzepa un brāļu attiecības veidojas īpaši dinamiskas un asas; līdzīgas situācijas ir arī Iļģim un Velniem un pagastvīriem. Sabiedrība nesaprot mākslinieku, viņa pārdrošos sapņus, tāpēc noliedz un netic. Taču, tai pat laikā, tas ir viens no spēkiem, kas arī īpatnēji virza gan Jāzepa, gan Iļģa attīstību, jo indivīda un masas sadursmēs veidojas mākslinieka galēji traģiskās bedres situācijas, kas liek pārvērtēt un augt. Jāzeps pārvar arprātīgās atriebes alkas, viņš spēj saskatīt jaunu patiesību. Jāzeps saka:" Es dziļāk zemojos, kā cilvēks drīkst, man augstāk jāceļas, kā cilvēks spēj! Es eju viens priekš visas pasaules." Arī Iļģis ierauga pasauli unsevi tajā citādi, pēc tam, kad tuvu sev sajutis nāves elpu. Made ziedo sevi un iedvesmo Iļģi turpināt darbu. Iļģis saka:"Es ceļos atkal liels un brīvs! Es nāku, Made, lai tevi un sauli sveiktu."