ASV izveidošnās

1630. 1643. gadu emigrācijas vilnī Jaunanglijā ieradās ap 20 000 cilvēku. Vēl kādi 45 000 apmetās dienvidu kolonijās vai Karību jūras salās. Pirmo 75 gadu laikā bez pirmās kolonijas Virdžīnijā radās vēl 12 kolonijas: Ņūhempšīra, Masačūseta, Rodailenda, Konektikuta, Ņujorka, Ņudžersija, Pensilvānija, Delavera, Merilenda, Ziemeļkarolīna, Dienvidkarolīna un Džordžija. 1624. gadā Manhetenas salā, Hudzonas līcī, holandieši nodibināja savu tirdzniecības faktoriju, kas pārauga par koloniju "Jaunnīderlandi" ar 9 10 000 holandiešu kolonistiem un Jaunamsterdamu kā galvaspilsētu (1664. gadā Jaunamsterdamu anektēja Anglija un pilsētu pārdēvēja par Ņujorku.) Tās visas bija kroņa kolonijas ar gubernatoriem un pārvaldi no metropoles.

Jaunanglija. Jaunanglijas ziemeļaustrumos bija diezgan neauglīga, akmeņaina augsne, reletīvi maz līdzenumu un garas ziemas, kas stipri apgrūtināja zemkopību. Meklējot citus izdzīvošanas veidus, Jaunanglijas iedzīvotāji izmantoja ūdeņus un cēla dzirnavas un kokzāģētavas. Veiksmīgā kokmateriālu ieguve veicināja kuģbūvniecības attīstību. Lielākās ostas stimulēja tirdzniecību, un jūra kļuva par lielu bagātību ieguves avotu. Masatčūsetā mecu zvejniecība īsā laikā kļuva par labklājības pamatu.

Vidienes kolonijas. Salīdzinājumā ar Jaunanglijas vidienes koloniju sabiedrība bija daudzveidīgāka, kosmopolītiskāka un iecietīgāka. Lielā mērā Pensilvānijai un Delaverai par saviem sākotnējiem panākumiem bija jāpateicās Viljamam Penam. Viņa vadībā Pensilvānijas dzīve ritēja veiksmīgi, un tā strauji attīstījās. Līdz 1685. gadam tās iedzīvotāju skaits sasniedza 9 tūkstošus. Kolonijas centrs bija filadelfija, kas kļva pazīstama kā pilsēta ar platām, koku ieskaustām ielām, pamatīgām ķieģeļu un akmens mājām un rosīgiem dokiem. Gandrīz gadsimtu vēlāk, koloniālā perioda beigu posmā šeit dzīvoja 30 tūkstoši, pārstāvot dažādas valodas, ticības un amatus. Pateicoties viņu tirgotāju talantam, šī pilsēta kļuva par vienu koloniālās Amerikas plaukstošajiem centriem.

Līdzīgi Pensilvānijas iedzīvotāju dažādībai Ņujorkai lieliski atspoguļoja Amerikas daudzfunkcionālo raksturu. Līdz 1646. gadam Hadsonas upes krastā dzīvoja holandieši, franči, poļi, dāņi, norvēģi, zviedri, angļi, skoti, īri, vācieši, bohēmieši, portugāļi un itāļi, kam vēlāk sekoja miljoni.

Dienvidu kolonijas. Atšķirībā n Jaunanglijas un vidienes apgabaliem dienvidu kolonijas Virdžīnija, Ziemeļkarolīna, Dienvikarolīna un Džordžija uzskatāmas par tipiskām lauku apmetnēm.

17. gadsimta beigāsVirdžīnijias un Merilendas ekonomiskā un sociālā dzīve balstijās uz lielajiem plantatoriem un brīvzemniekiem. Piekrastes zemieņu plantatori, kam piederēja labākās zemes un vergi, bija kļuvuši par nozīmīgu politisku spēku. Viņi būvēja lielas mājas, kultivēja aristokrātisku dzīves veidu un centās uzturēt sakarus ar aizokeāna kultūras dzīvi.

Visās koloniālās attīstības fāzēs bija vērojams pārsteidzošs britu valdības trūkums. Visas kolonijas izņemot Džordžiju, radās kā asionāru sabiedrības vai uz kroņa piešķirto feodālo īpašumtiesību pamata. Tas, ka karalis bija nodevis savu varu pār Jaunās Pasaules apmetnēm akciju sabiedrībām un zemes īpašniekiem, protams, vēl nenozīmēja, Amerikas kolonijas atstātas bez ārējo spēku kontroles. Savukārt pašas kolonijas nekad nebija sevi uzlūkojušas par kaŗaļa pakļautībā esošām. Tās uzskatīja savi par štatu sadraudzību, kam ir tikai vāja saikne ar Londonas varas iestādēm. Ārējās varas noteicošā loma pamazām izplanēja. Kolonisti, kas uzskatāmi par angļu politiskās brīvības cīņu tradīciju mantiniekiem, iekļāva brīvības koncepciju Virdžīnijas pirmajā hartā. Tā noteica, ka angļu kolonistiem ir tās pašas brīvības, tirsības un privilēģijas kā gadījumā, „ja viņi būtu dzimuši un dzīvotu mūsu karaļvalstī Anglijā”. Tādējādi uz viņiem attiecās Lielās hartas un paražu tiesības.