Atēnas: no antīkā spēka līdz mūsdienu demokrātijai

Šajā darbā ir apskatīts periods Atēnās, kad sabiedriskā doma pāriet no reliģiskās domāšanas uz domāšanu, kas saistīta ar cilvēka paša spējām. Tas saistīts ar to, ka dažnedažādie fiziķi, astronomi u.c. zinātnieki, no kuriem daļa slavējami arī šodien, mācēja izskaidrot daudzus faktus, kurus pirms tam uzskatīja par dievišķas izcelsmes. Vienlaikus sastopama liela pretestība no veco uzskatu piekritējiem. Atēnās vēršanās pret dieviem gan nebija tik asiņaina, kā viduslaikos, kad sita krustos, dedzināja uz sārta utt., tomēr savu tā darīja, jo sabiedrība arvien vairāk šķēlās, degradējās, meklēja un nevarēja atrast jaunus ideoloģiskos virzienus. Laika gaitā, neatradusi “ceļu, pa kuru iet”, Atēnas mazpamazām izjuka un daudzie izcilie tās sasniegumi aizgāja nebūtībā.

Kā atsevišķa cilvēka mūžā, tā visas cilvēces vēsturē mēdz būt tā saucamās zvaigžņu stundas, kad cilvēka un cilvēces jaunrades spējas un spēki uzliesmo sevišķi spilgti. Cilvēces vēsturē “zvaigžņu stundu” bijis daudz, bet par vienu no spilgtākajām un cilvēces tālākai attīstībai nozīmīgākajām uzskatāms 1. g.t. vidus p.m.ē., kad milzīgā teritorija no Klusā okeāna līdz Adrijas jūrai, aptverot tādus mūsu civilizācijas šūpuļus kā Ķīna un Indija, Vidusāzija un Persija, Divupe un Sīrija, Palestīna un Ēģipte, Mazāzija un Balkānu pussala, notika dziļas pārmaiņas visās sabiedrības un atsevišķa cilvēka dzīves jomās.

Šajā laikā attīstījās dzelzs metalurģija, kas izraisīja lauksaimniecības, amatniecības un tirdzniecības kāpinājumu, grandiozu ceļu būvniecību un strauju urbanizācijas procesu, un tas ievērojami paplašināja tā laika cilvēka ekumeni, t.i. viņam zināmās apdzīvotās Zemes daļas loku, iepazīstināja viņu ar zemēm un tautām, par kurām iepriekšējām paaudzēm nebija ne jausmas. Sociālajā dzīvē šīs pārmaiņas iezīmēja tālaika sabiedrības, tās kārtu un šķiru arvien sarežģītāko uzbūvi, augošo atšķirību starp konservatīvo, tradīcija uzticīgo un pret jauno naidīgi noskaņoto laucinieku un mobilo, jaunajā ieinteresēto pilsētnieku, bet it īpaši aktīvu individualizācijas procesu, arvien lielāku indivīda autonomizāciju. Taču šīs zvaigžņu stundas spilgtākais un vispārcilvēciskajā nozīmē svarīgākais sasniegums bija visu minēto pārmaiņu noteiktā pāreja uz jauno domāšanas tipu – pāreja no mitoloģiskās domāšanas uz zinātniski loģisko domāšanu.

Mitoloģisko domāšanu, kas neierobežoti valdīja visā pirmatnējā sabiedrībā, 3. 2. g.t.p.m.ē. dominēja civilizētajā pasaulē, atdzima viduslaikos un nebūt nav izzudusi arī mūsdienās, raksturo Visuma kā kvalitatīvi nedalīta un nedalāma veseluma uztvere. Subjekts un objekts, materiālais un ideālais nav stingri norobežoti un norobežojami, cilvēks nešķir sevi no dabas. Mitoloģiskā domāšana ir tēlaina, priekšmetiska, to raksturo ļoti vāja abstraktu jēdzienu attīstība. Lai gan ikdienas pieredzes līmenī mitoloģiskās domāšanas cilvēks atšķir cēloni no sekām, viņš, pirmkārt, cēloni vienmēr uztver kā personificētu ar gribu un apziņu apveltītu spēku un, otrkārt, ārpus ikdienas pieredzes samierinās ar parādību un lietu daudz konkrētāk un tāpēc viņa izpratnē nozīmīgāku saskarsmi laikā un telpā, apvieno parādības un lietas pēc to ārējās līdzības utt.; tas apliecina mitoloģiskās domāšanas asociatīvo dabu. Mitoloģiskā domāšana ir domāšana pēc analoģijas; saskaroties ar kaut ko jaunu, cilvēks prasa: “Kam šis jaunais līdzinās?” – un meklē tam analoģiju savā, bet it īpaši savu senču pieredzē. Tāpēc arī viņš orientējas uz tradīciju, atturīgi un aizdomīgi uzņem visu jauno, neierasto. Šāds cilvēks dzīvo absolūto patiesību pasaulē, jo tradīcijai, senču pieredzei piemīt absolūts patiesīgums, ko nedrīkst apšaubīt vai apstrīdēt. Tāpēc arī mitoloģiskās domāšanas radītajā pasaules modelī, t.i., cilvēka priekšstatu sistēmā par pasauli un sevi, valda dievi, kuri iemieso un sargā šīs absolūtās vērtības. Sengrieķu dievi bija vieni no spilgtākajiem un cilvēku prātos visvairāk attīstītajiem. To darbība bija tik ļoti pielīdzināta reālajai pasaulei, ka dievus uztvēra gandrīz kā sabiedrības locekļus nevis kā mitoloģiskas būtnes. Grūti klātos tiem, kas mēģinātu senajam grieķim apgalvot pretējo.