Atis Kronvalds

Kronvalda Ata bērnībā un jaunībā apstākļi viņa izglītību ievirza vāciskā gultnē. Mazturīgie vecāki – Krotes zemnieki – nav spējīgi izskolot savu dēlu. Bet aizbildņi no vietējām vācu aprindām kā, piemēram, mācītājs Katerfelds, sūtot Kronvalda Ati gan tolaik izslavētajā Špringera privātskolā Durbē, gan arī tālāk Liepājas augstākajā apriņķa skolā, rēķinājušies ar to, ka vāciskā mācību iestādes apdāvināto latviešu jaunekli ne vien izglītos, bet arī pārvācos.

Spēcīgu impulsu savai identiskajai izaugsmei Kronvalda Atis iegūst studiju laikā Berlīnē. Te viņš 1860. gada rudenī ierodas kopā ar savu audzēkni un iestājas Berlīnes universitātes medicīnas fakultātē.

Rakstā „Tēvzemes mīlestība” Kronvalds ikvienam tautietim ar vislielāko nopietnību liek apzināties savu lomu laikmetā, kad izšķiras – būt vai nebūt nākotnē latviešu valodai, latviešu nacionālajai kultūrai. Šis sacerējums ļauj secināt arī to, ka ne kosmopolītismam, ne šovinismam Kronvalds nav ļāvis saistīt savu garīgo izaugsmi, kurai viņš spēku smēlies arī pašos skaidrākajos kaimiņtautu kultūras avotos. Kronvalds slavina tautu līdztiesību un sadarbību, un tikai šādā garā saprotams viņa aicinājums.

19. gadsimta 50. gados Tērbatas latviešu patriotiskai darbībai vienojas Kr. Valdemārs, Kr. Barons, J. Alunāns, un 70. gados šo svarīgo lomu uzņemas Kronvaldu Atis. Tērbatas literārajos vakaros Kronvalds vienmēr nosodījis gan egoistiskus savrupgājējus, gan gļēvus un bezdarbīgus sapņotājus.

1873. gadā Kronvalds laidis klajā almanaha „Sēta, daba, pasaule” ceturto grāmatu, kuras priekšvārdā atrodam dziļas cieņas apliecinājumu šī izdevuma nodibinātājam. Šajā krājumā ievietotais paša Kronvalda sacerējumu „Salons” rāda, ka tā autors nav tikai krietns pirmo jaunlatvienības celmlaužu sekotājs, bet ir spējis paust viņu aizstāvētos demokrātiskos ideālus vēl lielākā spēkā un skaidrībā.

Kronvalda autoritāti ceļ ne vien spēja spilgtos rakstos un runās graut latviešu tautas garīgās atdzimšanas pretiniekus, bet arī viņa radošo pūliņu augļi, it īpaši latviešu valodniecības laukā.

1869. un 1870. gadā dodas uz Vidzemes skolotāju konferencēm Turaidā un te uzstājas ar runām, kas rada plašu un spēcīgu atbalsi ne tikai viņa piekritējos un domubiedros, bet arī ienaidniekos.

Mūsu izglītības un pedagoģiskās domas vēsture nav iedomājama bez Kronvalda rakstiem un viņa praktiskā darba skolotāju organizēšanā un virzīšanā uz kopēju mērķi. Ievērojot reālos apstākļus, Kronvalds savās publikācijās un runās vairāk pievērsies tautskolu darbam, bet viņš arī nekad nav aizmirsis gādāt par latviešu augstāku skolu radīšanu un ir gatavs to izveidošanai ziedot visu savu bagāto pieredzi un enerģiju.