Atkarība: no cēloņiem līdz pārvarēšanai

Atšķirībā no pasaku pūķiem, kas iecienījuši jaunavas, zaļais zog nevis miesu, bet dvēseles. Turklāt nešķirojot – vīru, sievu un diemžēl pat bērnu. Vai atkarībā nonākušo dvēseles pazaudētas neatgriezeniski? Kā rīkoties? Par to šis stāsts.Narkomānija, azartspēļu un datoratkarība un tad vēl atkarība no televīzijas, iepirkšanās, globālā tīmekļa, nemaz nerunājot par darbaholismu – vai modernās atkarības nav padarījušas pasaulē senāko atkarību – alkoholismu – neaktuālu? Nē. Pēc jaunākajiem oficiālajiem datiem, Latvijā absolūtais alkohola patēriņš gadā uz vienu iedzīvotāju ir 9,5 litri. Augstāks Eiropas Savienībā tas ir tikai Igaunijā – 13 litri. Nelegālā alkohola patēriņš šajos datos nav iekļauts.Taču pats draudīgākais ir tas, ka Latvijā alkohola lietotāju vecuma robežas strauji paplašinās, narkologu aprūpē arvien biežāk nonāk pusaudži un pat deviņus desmit gadus veci bērni, turklāt ne tikai ar smagu alkohola intoksikāciju, bet arī ar izteiktām atkarības pazīmēm. Speciālisti to skaidro ar noturīgām dzeršanas tradīcijām un alkohola pieejamību. “Skaists mirklis ir zelta vērts”, “Tavi draugi – tavs zelts” – zelta vārdi, ja vien tā nebūtu alus reklāma. Tāpēc šoreiz ne par tiem, kas dzer krutku, ļergu, dzimtenīti un citus pašdarinātos vai točkā dabūtos dzērienus, guļ patiltē, pavārtē vai parkā uz soliņa, bet par tiem, kuru dzīvē vēl iespējams ko mainīt. Par tiem, kuri vēl var uzveikt pūķi un atgūt brīvību.

Atkarība ir tad, kad: es "spēlēju to pašu klavieru taustiņu" (dzeru, pīpēju, spēlēju datoru, čatoju, eju uz spēļu zāli) arvien biežāk un spēcīgāk; manas domas, jūtas un rīcību pārņem tikai šī viena nodarbe; man šķiet, ka zaudēju kontroli, bet vienlaikus es iestāstu sev un citiem, ka pārtraukšu to, kad vien gribēšu; man rodas problēmas (attiecībās ar vecākiem, draugiem, skolā; es "iekuļos" parādos, meloju...), taču es turpinu sevi "iepriecināt" ar ierastajiem paņēmieniem (iedzeru, uzspēlēju... varbūt sameloju sev, ka pēdējoreiz...).