Atšķirībā no pasaku pūķiem, kas iecienījuši jaunavas, zaļais zog nevis miesu, bet dvēseles. Turklāt nešķirojot – vīru, sievu un diemžēl pat bērnu. Vai atkarībā nonākušo dvēseles pazaudētas neatgriezeniski? Kā rīkoties? Par to šis stāsts.Narkomānija, azartspēļu un datoratkarība un tad vēl atkarība no televīzijas, iepirkšanās, globālā tīmekļa, nemaz nerunājot par darbaholismu – vai modernās atkarības nav padarījušas pasaulē senāko atkarību – alkoholismu – neaktuālu? Nē. Pēc jaunākajiem oficiālajiem datiem, Latvijā absolūtais alkohola patēriņš gadā uz vienu iedzīvotāju ir 9,5 litri. Augstāks Eiropas Savienībā tas ir tikai Igaunijā – 13 litri. Nelegālā alkohola patēriņš šajos datos nav iekļauts.Taču pats draudīgākais ir tas, ka Latvijā alkohola lietotāju vecuma robežas strauji paplašinās, narkologu aprūpē arvien biežāk nonāk pusaudži un pat deviņus desmit gadus veci bērni, turklāt ne tikai ar smagu alkohola intoksikāciju, bet arī ar izteiktām atkarības pazīmēm. Speciālisti to skaidro ar noturīgām dzeršanas tradīcijām un alkohola pieejamību. “Skaists mirklis ir zelta vērts”, “Tavi draugi – tavs zelts” – zelta vārdi, ja vien tā nebūtu alus reklāma. Tāpēc šoreiz ne par tiem, kas dzer krutku, ļergu, dzimtenīti un citus pašdarinātos vai točkā dabūtos dzērienus, guļ patiltē, pavārtē vai parkā uz soliņa, bet par tiem, kuru dzīvē vēl iespējams ko mainīt. Par tiem, kuri vēl var uzveikt pūķi un atgūt brīvību.
Atkarība ir tad, kad: es "spēlēju to pašu klavieru taustiņu" (dzeru, pīpēju, spēlēju datoru, čatoju, eju uz spēļu zāli) arvien biežāk un spēcīgāk; manas domas, jūtas un rīcību pārņem tikai šī viena nodarbe; man šķiet, ka zaudēju kontroli, bet vienlaikus es iestāstu sev un citiem, ka pārtraukšu to, kad vien gribēšu; man rodas problēmas (attiecībās ar vecākiem, draugiem, skolā; es "iekuļos" parādos, meloju...), taču es turpinu sevi "iepriecināt" ar ierastajiem paņēmieniem (iedzeru, uzspēlēju... varbūt sameloju sev, ka pēdējoreiz...).
Tu esi atkarīgs, ja: laiku pa laikam izjūti stipru vēlēšanos vai nerimstošu tieksmi ieņemt kādu vielu, spēlēt azartspēles, datorspēles, lietot internetu, iepirkties, ēst saldumus utt.; Tev ir grūtības šīs darbības kontrolēt (vielas/spēles/interneta lietošanu u. c.) - Tu nespēj ierobežot to sākšanu, beigšanu vai lietošanas daudzumu; Tev ir paģiru (fizioloģiskas abstinences) stāvoklis tad, kad vielas lietošana tiek pārtraukta vai samazināta, kā arī Tu izjūti tieksmi pēc nākamās devas, lai "kļūtu vieglāk"; palielinās organisma izturība pret vielu (tolerance), līdz ar to ir nepieciešama lielāka deva, lai "noķertu" to pašu kaifu, ko sākumā; pakāpeniski vielu lietošanas dēļ zūd citas dzīves baudas un intereses, kā arī palielinās laiks, kas vajadzīgs, lai vielu/naudu/tehnoloģijas dabūtu, lietotu vai atveseļotos pēc to kaitīgās iedarbības; Tu turpini pastāvīgi lietot vielu/procesu, kaut arī ir radušās kaitīgas sekas (ķermeniskas problēmas, garastāvokļa maiņas, attiecību problēmas utt.).
Atkarība katram var veidoties atšķirīgi. Tas atkarīgs no daudziem faktoriem: sociālajiem (apkārtējiem cilvēkiem), personības īpašībām, bioloģiskajiem (iedzimtajām īpatnībām), apkārtējās vides (dzīvesvietas, valsts) un daudziem citiem. Jebkura atkarības forma izmaina cilvēka "es", viņa uzvedību - to, kāds viņš bijis iepriekš. Atkarības veidošanās laikā svārstās viņa pašnovērtējums (vienu brīdi cilvēks jūtas kā pasaules karalis, bet jau pēc stundas - kā pēdējā niecība). Vainas un kauna izjūta savijas ar tendenci notiekošo slēpt. Sašaurinās atkarīgā cilvēka intereses (dzīve lielākoties tiek pakārtota nākamajai vielas devai vai reizei pie datora/spēļu automāta). Tas izraisa garastāvokļa svārstības (cilvēks ir mainīgs - vienu brīdi var būt priecīgs, citā - ārdīties un sist traukus), nomāktību un dusmu lēkmes var izraisīt pat visniecīgākais iemesls. Kad cilvēks saņēmis kārtējo devu, viņu var pārņemt supernormālības stāvoklis, kas viņam nesniedz mieru, bet ko pavada šķietama pašpaļāvība, aktivitāte vai nereālistisks optimisms (cilvēks apņemas, ka mainīsies, vairs nelietos, sāks dzīvot, "kā pienākas", būs "paraugpersona").
Cilvēka galvas smadzenēs ir centri, kuros meklējams sākums gan patīkamiem, gan nepatīkamiem pārdzīvojumiem. Nepatīkamie pārdzīvojumi parasti pārņem, ja rodas kāda vajadzība (piemēram, slāpes, izsalkums, vientulības izjūta, vēlme pēc atzinības utt.). Patīkamie pārdzīvojumi rodas tad, ja šī vajadzība tiek apmierināta (padzeršanās, paēšana, satikšanās ar draugiem, jauks kompliments utt.).
Šādas šķietami patīkamas izjūtas cilvēku mēdz pārņemt arī tad, kad ir iedzerta kāda glāzīte, norīta tablete, sēdēts pie iemīļotās datorspēles vai tamlīdzīgi (Tu droši vien vismaz reizi esi tā juties.) Taču tad, kad labo pārdzīvojumu cēloņa iedarbība beigusies, virsroku ņem nelāgās izjūtas (garastāvoklis tāds - nekāds, viss šķiet pelēks un bezjēdzīgs). Šāda pašsajūta pilnīgi dabiski rada vēlmi atkal saņemt "iepriecinošo" devu. Tu droši vien jau pamani, ka drīz var sākties tāds kā apburtais loks (slikti jūtos...). Pats piedzeros, slikti jūtos, paguļu, labi jūtos, piedzeros... Vielas iedarbība izslēdz vēlēšanos pārtraukt tās lietošanu, jo no tās it kā kļūst labāk. Taču tas ir tikai uz laiku. Kad iedarbība beigusies, tev kļūst tieši divas reizes sliktāk nekā pirms tam. Vajag divas reizes vairāk to lietot, lai atkal kļūtu labāk. Pēc tam vajag jau četras reizes vairāk. Un kļūst astoņas reizes sliktāk. Tad vajag 16 reižu vairāk... Un tā tālāk.
Tev varbūt rodas jautājums - kāpēc gan man būtu jāpārtrauc kāda baudu izraisoša iedarbība? Kāpēc es nevarētu visu laiku būt laimīgs? Ja kaut kas sāks traucēt, kad vien gribēšu, es to pārtraukšu. ...Tikai šī "gribēšana" kā nerodas, tā nerodas, jo Tev kļūst sliktāk un vajag vairāk, un atkal sliktāk, un atkal vajag vēl vairāk... Un apkārtējie nez kāpēc drīz sāk teikt, ka nu ir par traku...
Dažāda veida atkarības: no alkohola un narkotiskajām vielām, no savstarpējām attiecībām gan ģimenē, gan arī sabiedrībā, līdzatkarība un tās izpausmes laulības attīstībā, ēšana un atkarība, ir, bija un būs problēmas, par kurām jārunā.
