Atkritumu apsaimniekošana: cīņa pret piesārņojumu

Šķidrie ražošanas atkritumi, ieskaitot toksiskās vielas, bieži vien tiek tieši novadīti sadzīves kanalizācijas tīklos, tādejādi kaitējot ūdens attīrīšanas iekārtu darbībai un papildus piesārņojot ūdeni.

Atkritumi ir zaudēti derīgie materiāli, ko lietderīgāk būtu bijis pārstrādāt.

• Sabiedrības izglītošana, bieži vien ar saziņas līdzekļu vai sabiedrisko starpniecību;

• Dabas resursu nodoklis iesaiņojamiem materiāliem un maksājumi par iepakojumiem.

• aizdevumi ar atvieglotiem noteikumiem un vietējo un rajona pašvaldību garantijas šādiem uzņēmumiem;

• samaksa par atkritumu galējo apstrādi. Līdzeklis ir jāpielieto uzņēmumos, kas ir specializējušies atkritumu pārstrādē;

• dažādi valsts rīkoti konkursi, kuru mērķis ir panākt firmu tiekšanos pēc tīrākās un mazāk bīstamas preces.

Gan uz cēloni, gan uz sekām vērsti risinājumi, kurus ver ieviest gan īsā, gan vidēji ilgā posmā kā nacionālā, tā vietējā līmenī. Tas parasti attiecas uz stikla un cietās plastmasas traukiem, polietilēna izstrādājumiem, mašīnu riepām, metāllūžņiem, papīru utt. Līdz 90 – to gadu sākumam stikla iesaiņojuma otrreizēja izmantošana bija pietiekoši labi organizēta, bet pašlaik Latvijā ir tikai viena vieta, kur otrreiz pārstrādā stiklu. Nepieciešama ir valdības palīdzība šo problēmu risināšanā.

• informācija sabiedrībai, lai veicinātu sadzīves atkritumu – papīra, stikla, organikas – dalītu savākšanu

• aizdevumi ar atvieglotiem noteikumiem no nacionāliem un starptautiskiem avotiem;

Pašlaik Latvijā ir jārisina divu veidu problēmas. Pirmās ir saistītas ar totalitārā padomju režīma radīto seku likvidāciju, otrās ar tautsaimniecības pārstrukturēšanu atbilstoši tirgus ekonomikas prasībām.

Viena no nopietnākajām pagātnes mantojuma problēmām bīstamo atkritumu sfērā ir veco bezsaimnieka lauksaimniecības ķimikāliju savākšana un likvidācija. Pēc Padomju saimniecību likvidācijas ir palicis daudz lauksaimniecībā neizmantojamu ķimikāliju. Mūsdienu sabiedrībā vides aizsardzība nav atraujama no pārējās tautsaimniecības, tāpēc, lai sakārtotu bīstamo atkritumu saimniecību, jāvadās pēc tiem pašiem kritērijiem. Tāpēc Latvijā 90. Gadu sākumā aizsākās pētījumi, lai kvantitatīvi raksturotu industrijas radītos bīstamos atkritumus un izveidotu apsaimniekošanas sistēmas. Pašlaik Latvijā apstiprinātie noteikumi skaidri definē vides aizsardzības politikas mērķus un principus, kuri attiecas arī uz bīstamo atkritumu apsaimniekošanu.

 Lai gan Padomju gados notika nepārdomāta tautsaimniecības attīstība, Latvijā vides kvalitāte salīdzinājumā ar lielāko daļu Eiropas valstu pašreiz ir augsta.

 Latvijā tautsaimniecība atrodas pārejas periodā, tāpēc jāņem vērā šī perioda īpatnības. Turklāt sabiedrības lielākajā daļā interese par vides aizsardzības problēmām ir samazinājusies, tas izskaidrojams ar nepieciešamību risināt savas sadzīves problēmas.

 Integrēt vides aizsardzības politiku visās tautsaimniecības nozarēs un dzīves jomās, lai radītu pamatu valsts un sabiedrības ilgtspējīgai attīstībai.

Principi, kas būtu jāievēro praktiskajā darbībā vides politikas īstenošanā iesaistītajām pusēm nosacīti būtu iedalāmi divās grupās.

)Vides un tautsaimniecības līdzsvara saglabāšana. Tautsaimniecībai jāattīstās, ņemot vērā ekosistēmu ietilpību, tātad materiālu izmantošanas cikliem jābūt noslēgtiem. Praksē pašlaik to vismaz attiecībā uz atkritumiem gandrīz nav iespējams panākt, jo daļa izejvielu no ražošanas vai patēriņa cikla rada atkritumus, kuri mūsdienu apstākļos netiks izmantoti. Daļa materiālu, kuri uzskatāmi par atkritumiem, nenonāks vielu dabiskajā apritē to ķīmisko un fizikālo īpašību dēļ. Šis princips liek maksimāli taupīt materiālus un enerģiju, turklāt preču pakalpojumu kvalitātei jābūt svarīgākai par kvantitāti.