Atlantīda: mīts vai realitāte?

Atlantīdas pēdas meklē ne tikai Rietumu puslodē, bet arī tuvāk Eiropai. 1973. gadā amerikāņu zemūdene militāro manevru laikā pie Spānijas krastiem nejauši atklāja nogrimušas pilsētas drupas. Par atradumu tūlīt ziņots augstākajām amatpersonām, taču ASV prezidenta Ričarda Niksona administrācija šo ziņu noslēpa. Tikai tagad sākušas noskaidroties dažas pētījumu nianses.

Zinātnieks Džeimss Horviks laidis klajā grāmatu «Misija «Atlantīda»: ko zina jūrnieki par pazudušo kontinentu», kurā apraksta šo operāciju. Horviks rakstīto pamato ar atslepenotiem oficiāliem dokumentiem un intervijām ar zemūdenes bijušajiem jūrniekiem.

Atradumu uzgāja gluži nejauši — militāro manevru laikā netālu no Spānijas piekrastes. Zemūdens pilsētas drupas, atrastas 1973. gada 25. jūlijā. Atbilstoši jūrnieku stāstītajam, drupas atradās 1600 metru dziļumā, aizņemot milzu platību — aptuveni 50 kvadrātkilometru. Kopš tā laika ASV jūras spēku kuģi veikuši vismaz 4 ekspedīcijas šajā apvidū.

Pēdējā ekspedīcija notika 1997. gadā. Horviks apgalvo, ka ar robotu palīdzību iegūti senākās kultūras priekšmeti, tomēr plašākai sabiedrībai tie neesot parādīti.

Šā gada augustā vācu zinātniekiem Rainera Kīnes vadībā Spānijas piekrastē Kadisas pilsētas tuvumā esot izdevies atklāt liecības par leģendāro Atlantīdu. Satelīta fotouzņēmumi liecinot, ka Atlantīdas «sala» atradusies Spānijas dienvidu piekrastē, kas applūdināta plūdos starp 800. un 500. gadu pirms Kristus.

Vācu zinātnieks apgalvo, ka satelīta fotouzņēmumos redzamas 2 kādreiz majestātisku celtņu — Poseidona un Kleito tempļu — drupas, kā ari no tiem izejošie koncentriskie apļi, kas it kā saskan ar Platona darbos atrodamo Atlantīdas aprakstu.

Interesantu teoriju izvirzījis franču atlantologu virsaitis, pazīstamais ģeologs un vēsturnieks Žaks Kolina-Žirārs no Vidusjūras universitātes Provansā. Viņš nolēmis pārbaudīt Platona klasisko versiju, kas vēsta, ka Atlantīda atradusies aiz Herkulesa Stabiem (Atlantijas okeānā netālu no Gibraltāra jūras šauruma).

Franču pētnieks tāpat ņēmis vērā, ko Platons vēstījis par atlantu bojāejas laiku. Pēc mūsdienu laika skaitīšanas metodēm tas noticis ap 9. gadu tūkstoti pirms mūsu ēras.

«Lai pārbaudītu šo versiju, mēs studējām Pasaules okeāna svārstības pēdējos 19-20 tūkstošus gadu. Aalīdzinājām cilvēku migrāciju paleolīta laikmetā saistībā ar okeāna līmeņa svārstībām. Izrādījās, pirms 19 000 gadu okeāna līmenis bija par 130 metriem zemāks nekā šobrīd. Ap 9.-10. gadu tūkstoti p.m.ē. sākās pastiprināta ledāju kušana un Pasaules okeāna līmeņa celšanās.

Pētot koraļļu rifus, secinājām, ka tolaik 100 gadu laikā ūdens līmenis pieauga apmēram par 2 metriem, tādēļ nav nekā neparasta, ka sala nozuda zem ūdens Platona aprakstītajā laikā. No tā izriet, ka starp Ziemeļāfriku un Eiropu eksistējis lielu salu arhipelags.

Arī Gibraltāra jūras šaurums bija daudz šaurāks un garāks. Praktiski tāds jūras šaurums arī bija «iekšējā jūra», par ko stāstīja Platons. Senā «šauruma-jūras» rietumu daļā atradām no rietumiem uz austrumiem izstieptu salu, kurā, iespējams, dzīvojuši atlanti. Mūsdienās tā ir Spartela sala, kuras garums 14 km, bet platums — 5km», stāsta Ž. Kollins-Žerārs.

Krievu pētnieks Aleksandrs...