Atmiņa: cilvēka kognitīvās funkcijas

Atmiņa ir psihisks izziņas process, kurā cilvēks iegaumē, reproducē un aizmirst domas, jūtas, tēlus, kustības, un zināmos apstākļos spēj atsaukt apziņā no jauna pat tad, kad priekšmeti un parādības uz sajūtu orgāniem vairs nedarbojas.

Atmiņai ir ļoti liela nozīme cilvēka dzīvē, jo pateicoties tai tiek uzkrātas zināšanas, kuras, savukārt, tiek izmantotas atbilstoši vajadzībām. Bez atmiņas cilvēks nepārtraukti atrastos jaundzimuša bērna stāvoklī. Tas nespētu pat iemācīties staigāt, jo momentā aizmirstu kustības. Atmiņa saista cilvēka pagātni, tagadni un nākotni.

Nemaz tik sen atpakaļ, kad daudzi cilvēki neprata ne lasīt, ne rakstīt, laba atmiņa precīza atcerēšanās bija vienīgais pieredzes un zināšanu uzglabāšanas veids. Mūsdienās, pateicoties izglītībai un tehnisko iespēju straujajai attīstībai, cilvēks saņem aizvien vairāk informāciju. Laika gaitā izveidojušies dažādi tās uzglabāšanas veidi., sākot no rokasgrāmatām, enciklopēdijām, vārdnīcām līdz kompjuterizētām datu bankām un programmām. Būtiski kļūst prast lietot un attiecīgi izmantot dažādos informācijas ieguves avotus.

Liela loma iegaumēšanas procesā ir domāšanai, kas dod iespēju salīdzināt jaunās zināšanas ar iepriekšējām, dibināt jēdzieniskus sakarus. Neattīstot atmiņu un nepārzinot tās likumības, cilvēks nenovēršami iegūst vienīgi nenoturīgas zināšanas, neizkoptu domāšanu un lielu laika patēriņu jaunu zināšanu apguvē. Tātad atmiņu var attīstīt. Cilvēkus ar labi attīstītu atmiņu mēdz saukt par cilvēkiem ar “vieglu galvu.”

Atmiņa ir cilvēka pieredzes atspoguļojums ar iegaumēšanas, saglabāšanas un reproducēšanas palīdzību. Atmiņa piedalās jau uztveres aktā, jo uztvere nav iespējama bez atpazīšanas. Taču atmiņa darbojas arī kā patstāvīgs psihisks process, kas nav saistīts ar uztveri, kad priekšmets tiek reproducēts tā prombūtnes laikā.

Atmiņa iekļūst fiziskās pasaules norises, tomēr, forma, kādā tās iekļaujas atmiņā, atšķiras no attiecīgajai norisei atbilstošajiem proksimālajiem vai distālajiem stimuliem. Lai fiziskā norise mainītos un kļūtu par psihisku norisi, nepieciešams kodēšanas process, kas rada faktisko norišu mentālās reprezentācijas. Tomēr ar kodēšanu vien nepietiek. Lai atmiņas būtu ilgstošas, mentālās reprezentācijas jāsaglabā, jo tad tās varēs izmantot vēlāk. Tomēr nepietiek arī ar atmiņu kodēšanu un saglabāšanu. Lai informāciju varētu lietot , nepieciešama spēja to atgūt no „glabātuves”, tas ir, atcerēties.

Atkarībā no tā, kas jāiegaumē, kāds saturs ir tam, kas tiek iegaumēts, izšķir četrus atmiņas veidus:

Īstenībā dažādie atmiņas veidi ir savstarpēji saistīti, un jebkuras darbības procesā viens un tas pats materiāls paliek prātā ar divu vai vairāku atmiņas veidu palīdzību.

Sensorā atmiņa ir proksimālā stimula sākotnējā reprezentācija sensorajā sistēmā, un tā ilgst tikai īsu brīdi(0,5 līdz 2 sekundes).Sensorajā atmiņā īsu laiciņu uzkavējas stimula iespaids uz sensoro sistēmu pēc tam, kad pats stimuls jau beidzis savu iedarbību. Uzmetot īsu skatienu simbolu virknei, tie atmiņā tiks paturēti ļoti īsu brīdi, ja vien tos nebūs iespējams kodēt, piešķirot tiem zināmu nozīmi – piemēram, telefona numurs. Šajā sensorās atmiņas intervāla laika informācija tiek vai nu kodēta, vai arī tā no sistēmas pazūd. Runājot par sensoro atmiņu, jāņem vērā galvenās iezīmes: