Ievads.
Atmiņa ir psihisks izziņas process, kurā cilvēks iegaumē, reproducē un aizmirst domas, jūtas, tēlus, kustības, un zināmos apstākļos spēj atsaukt apziņā no jauna pat tad, kad priekšmeti un parādības uz sajūtu orgāniem vairs nedarbojas.
Atmiņai ir ļoti liela nozīme cilvēka dzīvē, jo pateicoties tai tiek uzkrātas zināšanas, kuras, savukārt, tiek izmantotas atbilstoši vajadzībām. Bez atmiņas cilvēks nepārtraukti atrastos jaundzimuša bērna stāvoklī. Tas nespētu pat iemācīties staigāt, jo momentā aizmirstu kustības. Atmiņa saista cilvēka pagātni, tagadni un nākotni.
Atmiņa nav tikai spēja atcerēties sadzīviskus sīkumus. Tā ir no vairākām daļām sastāvošs process, kas ietekmē mūsu pašsajūtu un iespēju kontaktēties ar apkārtējo vidi visa mūža garumā.
Jebkurā darbībā vienmēr noteikta loma ir atmiņai, un mūsu rīcību vienmēr ietekmē tas, ko atceramies, vai nu šīs atmiņas apzināmies vai nē.
Nemaz tik sen atpakaļ, kad daudzi cilvēki neprata ne lasīt, ne rakstīt, laba atmiņa - precīza atcerēšanās - bija vienīgais pieredzes un zināšanu uzglabāšanas veids. Mūsdienās, pateicoties izglītībai un tehnisko iespēju straujajai attīstībai, cilvēks saņem aizvien vairāk informāciju. Laika gaitā izveidojušies dažādi tās uzglabāšanas veidi., sākot no rokasgrāmatām, enciklopēdijām, vārdnīcām līdz kompjuterizētām datu bankām un programmām. Būtiski kļūst prast lietot un attiecīgi izmantot dažādos informācijas ieguves avotus.
Liela loma iegaumēšanas procesā ir domāšanai, kas dod iespēju salīdzināt jaunās zināšanas ar iepriekšējām, dibināt jēdzieniskus sakarus. Neattīstot atmiņu un nepārzinot tās likumības, cilvēks nenovēršami iegūst vienīgi nenoturīgas zināšanas, neizkoptu domāšanu un lielu laika patēriņu jaunu zināšanu apguvē. Tātad atmiņu var attīstīt. Cilvēkus ar labi attīstītu atmiņu mēdz saukt par cilvēkiem ar “vieglu galvu.”
Atmiņa ir psiholoģisks jēdziens, psihē reģistrēta agrākā pieredze, ko esam paturējuši prātā un „nēsājam līdzi”. Tā ir spēja pēc kāda laika reproducēt to, ko esam pieredzējuši agrāk. Pieredzes ieraksts atmiņā ir kumulatīvs, tas ir, pastāvošais ieraksts tiek papildināts ar katru jaunu pieredzi. Atmiņa ietver daudzveidīgu pieredzi – daži ir katra cilvēka personīgie, neatkārtojamie pārdzīvojumi, bet citi ir atmiņas par notikumiem pasaulē, kas attiecas uz visiem; dažas ir atmiņas par faktiem vai uzskati, kas saistās ar mūsu pašu pieredzi, bet citas ir atmiņā iegūlušas iemaņas, kas dod iespēju kaut ko konkrētu veikt.
Atmiņa nenozīmē vienkāršu informācijas reģistrāciju patiesā un precīzā formā. Atmiņa ir aktīvs, konstruktīvs process, kas ietver informācijas kodēšanu un atkodēšanu, jaunās informācijas saistīšanu ar agrākajām atmiņām un secinājumu izdarīšanu par informācijas nozīmi.
Atmiņa ir cilvēka pieredzes atspoguļojums ar iegaumēšanas, saglabāšanas un reproducēšanas palīdzību. Atmiņa piedalās jau uztveres aktā, jo uztvere nav iespējama bez atpazīšanas. Taču atmiņa darbojas arī kā patstāvīgs psihisks process, kas nav saistīts ar uztveri, kad priekšmets tiek reproducēts tā prombūtnes laikā.
Atmiņa pamatojas uz asociācijām jeb sakariem. Priekšmeti vai parādības, starp kurām pastāv sakari reālā dzīvē, savstarpēji saistās arī cilvēka atmiņā. Atmiņa ir informācijas saglabāšana par kādu signālu pēc tam, kad paša signāla darbība jau izbeigusies.
Atmiņa ietver trīs procesus:
1)kodēšanu,
2)saglabāšanu,
3)atcerēšanos.
Atmiņa iekļūst fiziskās pasaules norises, tomēr, forma, kādā tās iekļaujas atmiņā, atšķiras no attiecīgajai norisei atbilstošajiem proksimālajiem vai distālajiem stimuliem. Lai fiziskā norise mainītos un kļūtu par psihisku norisi, nepieciešams kodēšanas process, kas rada faktisko norišu mentālās reprezentācijas. Tomēr ar kodēšanu vien nepietiek. Lai atmiņas būtu ilgstošas, mentālās reprezentācijas jāsaglabā, jo tad tās varēs izmantot vēlāk. Tomēr nepietiek arī ar atmiņu kodēšanu un saglabāšanu. Lai informāciju varētu lietot , nepieciešama spēja to atgūt no „glabātuves”, tas ir, atcerēties.
Atmiņā mēs saglabājam nevis pašu realitāti, bet drīzāk gan ārējās realitātes iekšējos modeļus jeb mentalitālās reprezentācijas. Mentālās reprezentācijas var ietvert cilvēkus, objektus vai norises. Atmiņa daļēji ir atkarīga no nervu sistēmas, īpaši galvas smadzeņu, bioloģiskajām funkcijām, un atmiņu veidošanās, jādomā, saistās ar pārmaiņām galvas smadzenēs (tās reizēm apzīmē par atmiņas pēdām.
Atkarībā no tā, kas jāiegaumē, kāds saturs ir tam, kas tiek iegaumēts, izšķir četrus atmiņas veidus:
Kustību atmiņa jeb atmiņa uz kustībām ir cilvēka izdarīto kustību iegaumēšana un reproducēšana. Balstoties uz šo atmiņu, tiek izkoptas kustību iemaņas un ierastās kustības. Visas sadzīvē vajadzīgās kustības, sporta un darba kustības tiek apgūtas ar kustību atmiņas palīdzību, izveidojoties un nostiprinoties atbilstošam dinamiskajam stereotipam.
Emocionālā atmiņa jeb atmiņa uz jūtām saglabā jūtas, ko cilvēks pārdzīvojis. Īpaša nozīme šim atmiņas veidam ir aktiera darbā, taču lielākā vai mazākā mērā tā piemīt katram cilvēkam. Patiesu līdzjūtību cilvēks spēj pārdzīvot tikai tādēļ, ka viņam ir emocionālā atmiņa. Būtiska nozīme audzināšanas procesā ir iedarbībai uz cilvēka emocionālo atmiņu, jo visspēcīgāk ietekmējamas ir tieši jūtas; pārdzīvoto jūtu saglabāšana atmiņā ir cilvēka audzināšanas iespēju priekšnosacījums.
Verbālā atmiņa jeb jēdzieniskā atmiņa ir izlasīto vai dzirdēto domu iegaumēšana un saglabāšana, bet pēc tam reproducēšana vārdos. Iegaumēšana var notikt tādā pašā verbālā izteiksmē, tādos pašos vārdos, kā tā uztverta. Tādā veidā parasti tiek iegaumētas formulas un definīcijas. Dažreiz domas tiek iegaumētas arī citādā izteiksmē, tad tās tiek reproducētas saviem vārdiem. Šādā veidā parasti iegaumē izlasīto tekstu. Tas, vai iegaumēšana būs burtiska vai pārveidota, ir atkarīgs no cilvēkam veicamā uzdevuma, kā arī no viņa ierastajiem mācību darba paņēmieniem.
Tēlainā atmiņa jeb atmiņa uz priekšstatiem palīdz iegaumēt un reproducēt cilvēku sejas, dabas ainavas, situācijas, melodijas, smaržas, garšas. Tēlainā atmiņa piemīt visiem cilvēkiem, bet sevišķi attīstīta tā ir māksliniekiem, rakstniekiem, aktieriem, komponistiem, arhitektiem.
Īstenībā dažādie atmiņas veidi ir savstarpēji saistīti, un jebkuras darbības procesā viens un tas pats materiāls paliek prātā ar divu vai vairāku atmiņas veidu palīdzību.
Sensorā atmiņa.
Sensorā atmiņa ir proksimālā stimula sākotnējā reprezentācija sensorajā sistēmā, un tā ilgst tikai īsu brīdi(0,5 līdz 2 sekundes).Sensorajā atmiņā īsu laiciņu uzkavējas stimula iespaids uz sensoro sistēmu pēc tam, kad pats stimuls jau beidzis savu iedarbību. Uzmetot īsu skatienu simbolu virknei, tie atmiņā tiks paturēti ļoti īsu brīdi, ja vien tos nebūs iespējams kodēt, piešķirot tiem zināmu nozīmi – piemēram, telefona numurs. Šajā sensorās atmiņas intervāla laika informācija tiek vai nu kodēta, vai arī tā no sistēmas pazūd. Runājot par sensoro atmiņu, jāņem vērā galvenās iezīmes:
1.Šim atmiņas veidam raksturīga augsta kapacitāte – tajā tiek reģistrēti būtībā visi receptorā ienākošie dati.
2.Informācija, kas nonāk sensorajā atmiņā, ir neapstrādāta, tā nav interpretēta, tādēļ to šeit neiespaido lejupejošā informācijas apstrāde.
3.Šī atmiņa ir ļoti īslaicīga – redzes informācija no tās izzūd nepilnas sekundes laikā. Īstenībā sensorā atmiņa ir tik īslaicīga, ka mēs tās eksistenci parasti pat neapzināmies.
Sensoro atmiņu varētu salīdzināt ar „momentuzņēmumu”, kas ļoti īsu laiku patur neapstrādātu sensoro informāciju par apkārtējo pasauli. Ilgāk par pāris sekundēm saglabājas tikai tā informācija, kas tiek pārnesta kādā citā atmiņas veidā.
Īslaika jeb operatīvā atmiņa.
Īslaiku atmiņu pieņemts uzskatīt par starpstadiju starp sensoro atmiņu un ilglaiku atmiņu. To var salīdzināt ar apziņas „darbgaldu”, un tā ietver attiecīgajā brīdī apjaustās sajūtas, pārdzīvotās jūtas un izraisītās domas. Īslaika atmiņu veido gan saturs, gan operatīvā telpa. Saturs ir informācija, ko varam nekavējoties atsaukt atmiņā vai tieši „nolasīt” – šī informācija atrodas šībrīža apjautā jeb apziņā, un tās raksturs parasti ir verbāls un audiāls.
Īslaika atmiņas saturu iespējams apstrādāt. Parasti īslaika atmiņa spēj tikt galā apmēram ar septiņām informācijas vienībām, ja ar informāciju nekas vai gandrīz nekas nav jādara. Īslaika atmiņā var ietilpt ne tikai atsevišķi skaitļi vai burti.
Īslaika atmiņas iezīmes:
1.Īslaika atmiņa vienā laika sprīdī var paturēt tikai ierobežotu informācijas daudzumu;
2.Īslaika atmiņā informācija tiek kodēta, apvienota ar iepriekšējām atmiņām un pakļauta lejupejošiem iespaidiem. Rezultātā rodas mentāla reprezentācija, kas vairs nav sākotnējā stimula pilnīga kopija.
3.Informācija no īslaika atmiņas neizzūd tik ātri kā no sensorās atmiņas.
Ilglaika atmiņa.
Ilglaika atmiņas pazīmes:
1)To praktiski var uzskatīt par neierobežotu.
2)Tā informācija, kas glabājas ilglaika atmiņā, ir daudz noturīgāka pret aizmiršanu nekā informācija sensorajā vai īslaika atmiņā.
3)Ilglaika atmiņā informācijas vienībām ir bagātīgas savstarpējās saistības. Kad ilglaika atmiņā ienāk jauna informācija, tā tiek saistīta ar visu tajā esošo informāciju, kurai ar jaunienākušo ir kāds sakars.
Ilglaika atmiņas kapacitāte gan ir bezgalīgi liela, tomēr tā var būt neprecīza, un atmiņas pakļautas ievērojamiem grozījumiem, jo tās ietekmē jaunās informācijas mijiedarbība ar senajām atmiņām.
Reizēm mēs nevis sagrozām vai izkropļojam informāciju, kas atrodas ilglaika atmiņā, bet vienkārši neko vairs no agrākās pieredzes nespējam atcerēties. Ja jau ilglaika atmiņas kapacitāte ir neierobežota un ja tajā ietvertā informācija ir noturīga pret aizmiršanu, kādēļ tad rodas šādas atcerēšanās grūtības? Cēlonis bieži vien meklējams nevis faktu saglabāšanas, bet atgūšanas procesā.
Atmiņa
NetīšāTīšāFona
Nav apzināti mērķtiecīgaMērķtiecīgaMērķtiecīga, bet neorganizēta
Produktīva, bez gribas piepūlesAr gribas piepūliNeproduktīva, bez gribas piepūles
Interesēm atbilstīgā informācija it kā pati par sevi fiksējas darbības procesā, kur jo interesantāks un vajadzībām atbilstīgāks ir informācijas saturs, jo produktīvāka - iegaumēšanaAtkarīga no mērķiem un motīviem. Tā tiek organizēta, izmantojot dažādus paņēmienus un metodes (runu cenšas konspektēt, pierakstīt būtiskāko). Raksturīgs publiskās runas situācijā, kur parasti dominē kā produktīvākāNotikumi un parādības, kas ir darbības fonā
Atmiņas veidsIlgumsKapacitāteKodēšanaAizmiršana
Sensorā atmiņaMazāks par sekundiĻoti augsta„It kā” –līdzīgi stimula īpašībām, piemēram, vizuāls stimuls ikoniskajā atmiņāIzzušana
Īslaika atmiņa20-30 sekundes, ja nenotiek atkārtošanaIerobežota līdz 7 ± 2 vienībāmParasti verbālaIzzušana, interference
Ilglaika atmiņaVar būt neierobežotsJādomā, neierobežotaDziļā apstrāde un semantiskā kodēšanaIzzušana, interference, atkarība no norādēm
Atmiņas pamatprocesi ir iegaumēšana, saglabāšana, atpazīšana un reproducēšana. Iegaumēšana ir process, kura nolūks – saglabāt grūtos iespaidus atmiņā, tā ir saglabāšanas priekšnosacījums.
Saglabāšana ir vielas aktīvas pārstrādes, sistematizēšanas, vispārināšanas un tās apgūšanas process. Reproducēšana un atpazīšana ir agrāk uztvertās vielas restaurēšana. Atšķirība ir tā, ka atpazīšana noris, atkārtoti satopoties ar objektu, turpretim reproducēšana – objektam klāt neesot.
Iegaumēšana.
Iegaumēšana var būt tīša un netīša atkarībā no tā, vai cilvēkam ir vai nav bijis mērķis iegaumēt. Netīšā iegaumēšana ir iegaumēšana bez nodoma. Cilvēks neizvirza sev uzdevumu iegaumēt, nepieliek pūles, lai iegaumētu neizlietoto nekādus īpašus paņēmienus, kas palīdz iegaumēt. Viela it kā pati no sevis paliek atmiņā. Netīši saglabājas atmiņā personiskās dzīves notikumi, it īpaši tie, kuri atstājuši dziļāku iespaidu.
Tīšo iegaumēšanu raksturo apzināti izvirzīts mērķis-iegaumēt vielu. Šai nolūkā tiek organizēt mācīšanās process, tiek pielikta gribas piepūle. Mācīšanās procesā tiek izlietoti speciāli paņēmieni, kuri sekmē iegaumēšanu, kā, piemēram, pamatdomu izdalīšana, plāna sastādīšana, atkārtošana.
Pēc citas pazīmes – pēc sakaru(asociācijas) rakstura, kas ir atmiņas pamatā, mēdz izšķirt mehānisko un apjēgto iegaumēšanu.
Mehāniskās iegaumēšanas pamatā ir ārējo sakaru nostiprināšana ar daudzkārtēju atkārtojumu palīdzību. Apjēgtās iegaumēšanas pamats ir sakarību atklāšana starp jaunās vielas atsevišķām daļām. Atsevišķās daļas tiek izanalizētas un vispārinātas. Ātrākā un noturīgākā ir apjēgtā iegaumēšana.
Iegaumēšana ir atkarīga no personības īpašībām, tās interesēm un tieksmēm. Atmiņā saglabājas tas, kas atbilst cilvēka interesēm, un tiek aizmirsts tas, kam viņa dzīvē nav būtiskas nozīmes, kas viņam šķiet vienaldzīgs.
Iegaumēšana kļūst veiksmīga arī tad, ja cilvēkam ir nepieciešamais to zināšanu krājums, ar kurām iespējams saistīt jaunās zināšanas. Nepilnības zināšanās nedod iespēju apgūt nākamo vielu. Ne vien zināšanas ir atkarīgas no atmiņas, bet arī atmiņa ir atkarīga no uzkrātajām zināšanām.
iespaids atkārtojums mnemonika
a) koncentrēšanās spēja; a) izlasiet iegaumējamo informāciju Katram cilvēkam
b) spēja uzmanīgi novērot;1-2 reizes un ”nenorociet” to atmiņā, nepieciešams atrast
c) spēja likt lietā visus maņubet pēc kāda laika atkārtojiet no jauna; vienīgi sev raksturīgas
orgānus(redze-visnoturīgākā,b) dienu skaits nāk par labu;asociācijas, lai kādu
dzirde, tauste, oža utt.)c)pārskatiet tekstu dažas minūtes zināmu faktoru asociētu
pirms uzstāšanāsar jauno, lai šo informā-
ciju asociatīvi saistītu ar
jau apgūtām zināšanām
Saglabāšana un aizmiršana.
Apgūtās vielas saglabāšanas laiks ir atkarīgs no izpratnes dziļuma. Rūpīgi pārdomāta un izprasta viela paliek ilgāk atmiņā. Saglabāšana ir atkarīga arī no personības ievirzes. Personībai nozīmīga viela neaizmirstas. Saglabāšanas procesā dažreiz novērojama reminiscence. Šīs parādības būtība ir tā, ka reproducēšana, kas atlikta uz 2-3 dienām, izrādās pilnīgāka nekā tūlīt pēc iemācīšanās. No fizioloģiskā viedokļa reminiscence izskaidrojama ar to, ka tūlīt pēc iemācīšanās saskaņā ar negatīvās indukcijas likumu rodas aizture, kura vēlāk izzūd.
Aizmiršana var būt daļēja un pilnīga. Daļējās aizmiršanas gadījumā reproducēšana nav iespējama, taču iespējama atpazīšana. Atpazīt ir vieglāk nekā reproducēt. Par apgūtu var uzskatīt to, ko cilvēks spēj ne tikai atpazīt, bet arī reproducēt.
Saglabāšanas noturību nodrošina atkārtojumi, kuri palīdz nostiprināt apgūto un pasargā no aizmiršanas, t.i., no pagaidu sakaru izzušanas galvas smadzeņu garozā. Atkārtošanai jābūt daudzveidīgai; atkārtošanas procesā nepieciešams faktus salīdzināt, pretstatīt, sistematizēt. Vēl lielāka nozīme zināšanu saglabāšanā ir to izlietošanai. Kad zināšanas tiek pielietotas, tās netīši saglabājas atmiņā.
Reproducēšana.
Reproducēšana var būt netīša un tīša. Par netīšo sauc nejaušo reproducēšanu, kad nav bijis nodoma atcerēties, bet tēli uzpeld atmiņā paši no sevis, lielākoties pēc asociācijas. Tīšā reproducēšana ir mērķtiecīgs process, kurā tiek atdzīvinātas atmiņā agrākās domas, jūtas, tieksmes, darbības. Dažreiz tīšā reproducēšana noris viegli, citreiz nepieciešama piepūle.
Atmiņas īpašības visspilgtāk atklājas reproducēšanas procesā, jo reproducēšana ir tiklab iegaumēšanas, kā arī saglabāšanas rezultāts. Spriest par iegaumēšanu un saglabāšanu mēs varam tikai pēc tā, kā noris reproducēšana. Reproducēšana nav vienkārša atmiņā palikušā mehāniskā atkārtošana.
Veiksmīgai reproducēšanai nepieciešama prasme atdzīvināt atmiņā iegaumēšanas procesā izveidotās sakarības, kā arī prasme izmantot noteiktu plānu. Lai tīšā reproducēšana būtu sekmīga, nepieciešams iemācīt skolēniem speciālos reproducēšanas paņēmienus, kā, piemēram, prasmi paturēt prātā vārdu nozīmju asociācijas, galvenās domas utt.
Dzīves un darbības gaitā atkarībā no nervu sistēmas savdabības cilvēkam izveidojas atmiņas individuālās un tipoloģiskās īpatnības.
Atmiņas individuālās īpatnības.
Atmiņas individuālās īpatnības ir saistītas ar personības īpatnībām. Pat cilvēki ar labu atmiņu nevar iegaumēt visu, bet cilvēki ar sliktu atmiņu neaizmirst visu. Tas izskaidrojams ar to, ka atmiņai piemīt selektīvs raksturs. To, kas atbilst cilvēka interesēm un vajadzībām, viņš iegaumē ātri un pamatīgi. Individuālās atšķirības izpaužas arī atmiņas īpašībās, ko raksturo iegaumēšanas ātrums, saglabāšanas noturīgums un reproducēšanas vieglums. Parasti mēdz runāt par labu un sliktu atmiņu. Labai atmiņai raksturīga ātra iegaumēšana un lēna aizmiršana, turpretim sliktai atmiņai – lēna iegaumēšana un ātra aizmiršana.
Atmiņas individuālās atšķirības izpaužas arī tādejādi, ka daži labāk iegaumē vēstures faktus, turpretim citi – fizikas un ķīmijas vielu. Tādā kārtā izveidojas cilvēkam piemītošo spēju kvalitatīvā savdabība. Turklāt spējas pašas ir atkarīgas no citām personības īpatnībām – no skolēna attieksmes pret mācību priekšmetu, no viņa ieinteresētības mācību darbā. Lai kāpinātu atmiņas darba produktivitāti, nepieciešams skolēnos veidot interesi par katru mācību priekšmetu.
Atmiņas tipoloģiskās īpatnības.
Atkarībā no personības īpatnībām, kā arī no cilvēka darbības rakstura vairāk attīstības viens noteikts atmiņas veids. Tā, piemēram, aktieriem ir labi attīstīta emocionālā atmiņa, komponistiem – dzirdes atmiņa, māksliniekiem – redzes atmiņa, bet filozofiem – verbāli loģiskā atmiņa.
Atmiņas attīstība ir atkarīga arī no cilvēku profesijas, jo darbībā psihe ne tikai atklājas, bet arī veidojas. Atmiņas individuālās īpatnības izpaužas arī mācīšanās paņēmienos. Lai šīs atšķirības atklātu, jānovēro, ar kādu analizatoru palīdzību mācību viela tiek iegaumēta un reproducēta. Uz šā pamata cilvēkus pēc atmiņas īpatnībām mēdz iedalīt dažādos atmiņu tipos, kuri ir atkarīgi no augstākās nervu darbības iedzimtajām īpatnībām.
1.V.Bogoslovska, A.Kovaļova, A.Stepanova, S.Šabaļina. Vispārīgā psiholoģija, Rīga „Zvaigzne”, 1978.-303.lpp.
2.Borns L.E., RusoN.F. Psiholoģija: izturēšanās un tās konteksts 3.R.:RaKa, 2001.-206.lpp.
3.E.Kramiņš. Runas prasme saziņā. Biznesa augstskola Turība, SIA, Rīga, 2005.-688.lpp.
4.J.Kolominskis.Cilvēks:psiholoģija. Rīga „Zvaigzne”, 1990.-222.lpp.
1.Atmiņai ir ļoti liela nozīme cilvēka dzīvē, jo pateicoties tai tiek uzkrātas zināšanas, kuras, savukārt, tiek izmantotas atbilstoši vajadzībām.
2.Katra cilvēka organisms atšķiras, un arī atmiņa katram no mums ir dažāda.
3.Dzīves un darbības gaitā atkarībā no nervu sistēmas savdabības cilvēkam izveidojas atmiņas individuālās un tipoloģiskās īpatnības.
4.Atmiņu stimulē runas materiāla sakārtošana pa punktiem, nozīmīgākā akcentēšana, kā arī atsevišķu vārdu vai frāžu atkārtošana.
5.Atmiņas procesos būtiski svarīga loma ir valodai un kultūrai. Kultūra mūs padara jūtīgus pret konkrētiem notikumiem un objektiem.
6.Atmiņa nosaka mūsu jūtas, spriedumus, domu skaidrību, pat mūsu rīcību.
7.Neattīstot atmiņu un nepārzinot tās likumības, cilvēks nenovēršami iegūst vienīgi nenoturīgas zināšanas, neizkoptu domāšanu un lielu laika patēriņu jaunu zināšanu apguvē.
8.Atmiņa daļēji ir atkarīga no nervu sistēmas, īpaši galvas smadzeņu, bioloģiskajām funkcijām.
