Atmiņa smadzenēs: veidi, mehānismi un nozīme

Atmiņa ir psihisks izziņas process, kurā cilvēks iegaumē, reproducē un aizmirst domas, jūtas, tēlus, kustības, un zināmos apstākĻos spēj atsaukt apziņā no jauna pat tad, kad priekšmeti un parādības uz sajūtu orgāniem vairs nedarbojas.

Atmiņai ir Ļoti liela nozīme cilvēka dzīvē, jo pateicoties tai tiek uzkrātas zināšanas, kuras, savukārt, tiek izmantotas atbilstoši vajadzībām. Bez atmiņas cilvēks nepārtraukti atrastos jaundzimuša bērna stāvoklī. Tas nespētu pat iemācīties staigāt, jo momentā aizmirstu kustības. Atmiņa saista cilvēka pagātni, tagadni un nākotni.

Nemaz tik sen atpakaĻ, kad daudzi cilvēki neprata ne lasīt, ne rakstīt, laba atmiņa precīza atcerēšanās bija vienīgais pieredzes un zināšanu uzglabāšanas veids. Mūsdienās, pateicoties izglītībai un tehnisko iespēju straujajai attīstībai, cilvēks saņem aizvien vairāk informāciju. Laika gaitā izveidojušies daœādi tās uzglabāšanas veidi., sākot no rokasgrāmatām, enciklopēdijām, vārdnīcām līdz kompjuterizētām datu bankām un programmām. Būtiski kĻūst prast lietot un attiecīgi izmantot daœādos informācijas ieguves avotus.

Atmiņu pētī vairākas zinātnes: psiholoģija, fizioloģija, bioķīmija u.c.

Senās Grieķijas mitoloģijā atmiņas dieviete Mnemozine tika uzskatīta par visu mūzu mākslas un zinātnes dievu aizgādnie›u māti. Tā laika Grieķijā radusies mnemonika iegaumēšanas māksla, kuru izgudrojis grieķu dzejnieks Simonids (V gs.p.m.ē.).

Liela loma iegaumēšanas procesā ir domāšanai, kas dod iespēju salīdzināt jaunās zināšanas ar iepriekšējām, dibināt jēdzieniskus sakarus. Neattīstot atmiņu un nepārzinot tās likumības, cilvēks nenovēršami iegūst vienīgi nenoturīgas zināšanas, neizkoptu domāšanu un lielu laika patēriņu jaunu zināšanu apguvē. Tātad atmiņu var attīstīt. Cilvēkus ar labi attīstītu atmiņu mēdz saukt par cilvēkiem ar “vieglu galvu.”

Līdz mūsu gadsimta 20. gadiem pastāvēja uzskats, ka iegaumēšana izmaina CNS (centrālās nervu sistēmas) šūnu izmērus un formu. Vēlāk, atklājot biostrāvas, uzskatīja, ka informācija tiek fiksēta elektronisko ķēœu veidā. Drīz vien šo “elektroniskās atmiņas” hipotēzi arvien vairāk sāka apšaubīt, attīstoties smadzeņu ķirurģijai, operācijas nesarāva elektroniskās ķēdes kā to varētu gaidīt, balstoties uz šo hipotēzi.

Cilvēkam atmiņas pamatā ir arī nosacījuma refleksi (tiem ir vairākas īpatnības, ko nosaka CNS augstākā attīstība) pagaidsakari. Tie veido nosacījuma refleksu sistēmas. Tos veido ne vien pirmās signālsistēmas, bet arī otrās signālsistēmas kairinātāji runa, vārdos izteiktā doma. Tie nodrošina tādu zināšanu apgūšanu, kas nesaistās ar dzīves tiešo pieredzi.

Atmiņa nav iedomājama bez kāda priekšnoteikuma iegaumēšanas (saglābašanas atmiņā), t.i. noturīgu pagaidu sakaru izveidošanas, kurus iespējams aktualizēt (atjaunot). Priekšmeti netiek iegaumēti atsevišķi pa vienam, bet gan saistībā viens ar otru. Tas nozīmē, ka vienas parādības vai objekta atveidošana atmodina atmiņā citus. Agrāk izveidojušos pagaidu sakaru aktualizēšanās ir atmiņas fizioloģiskais pamats.

Pagaidu sakaru psiholoģisko atspoguĻojumu sauc par asociācijām. Pēc I. Pavlova vārdiem, asociācija nav nekas cits kā nervu pagaidu sakars, kas rodas divu vai vairāku kairinātāju vienlaicīgas vai secīgas iedarbības rezultātā.