Atmiņa: smadzeņu bibliotēkas noslēpums

Ebinghauzs uzskatīja: „ja, kaut kādi iekšējie tēli kaut kad piepildījuši apziņu vienlaicīgi vai tuvu viens aiz otra, tad vēlāk, atkārtojoties kādam no šī pārdzīvojuma locekļiem, tas izsauc apziņā arī pārējos locekļus., kaut arī sākotnēji tie nemaz nefigurēja”. Dvēseles spējas uz šo procesu Ebinghauzs nosauca par atmiņu.[13;24]

I.Sečenovs atmiņu nosaucis par visu psihisko procesu stūrakmeni.[2;133]

Atmiņa ir zināšanu uzkrāšanu pamats. Kā uzskata S. Džonsons atmiņu nevar atdalīt no uzmanības. Arī D. Normans šajā sakarībā raksta sekojošu: „parasti uzskata, ka uzmanības, uztveres un atmiņas izpētes ir atšķirīgas un neatkarīgas. Šīs trīs sfēras beigās apvienoties vienā informācijas apstrādes ainā”.[9;40]

Atmiņas lielākā vai mazākā mērā piemīt visām dzīvām radībām, bet cilvēks stāv uz augstākā attīstības pakāpiena, nekā jebkura cita pasaules radība. Visām dzīvām būtnēm ( dažādās attīstības pakāpes) ir 2 veidu atmiņas:

 ģenētiskā atmiņa – atmiņa, kas glabājas genotipā, iedzimst no paaudzes paaudzē. Ģenētisko atmiņu nevar izmainīt izmantojot audzināšanu un mācīšanu [3,33];

 mehāniskā atmiņa – apgūst un atceras tikai domas vārdisko noformējumu, bet neapgūst domas būtību, neveido jēgsakarus jaunai informācijai ar jauno zināmo. Bērnībā mehāniskā atmiņa ir spēcīga, tādēļ bērni viegli iegaumē dzejoļus, svešvalodas [3,33].

Cilvēkam atšķirībā no dzīvnieka ir valoda – ļoti spēcīgs atcerēšanās instruments. Cilvēkam piemīt verbāli loģiskā atmiņa. Verbāli loģiskajai atmiņai piemīt vadošā loma zināšanu apguvei skolā. Cilvēks, lai atcerētos un uzkrātu informāciju izmanto savu gribu, loģiku, dažādus atcerēšanās veidus ( pierakstus, tekstus utt.) [10;186]

II. Īslaicīgā atmiņa saglabā informāciju līdz 15 sekundēm. Īslaicīgās atmiņas lielākais trūkums ir tās ierobežotā kapacitāte. Tā ļauj bez piepūles īslaicīgi paturēt prātā 7+/ t.i. 5 līdz9 informācijas vienības – vārdi, burti, cipari utt. Dž. Millers izpētīja, ka īslaicīgās apjomu nosaka patstāvīgs informācijas „gabalu” skaits, kuri var būt gan „bagāti”, gan „nabadzīgi” informācijas ziņā. ar šo faktu Dž. Millers saista informācijas kodēšanas problēmu. Svarīgi ir kodēt iegaumējamo materiālu ar simboliem, kas satur daudz informācijas [5;31,33].

 mehāniskā atmiņa apgūst un atceras tikai domas vārdisko noformējumu, bet neapgūst domas būtību, neveido jēgsakarus jaunai informācijai ar jau zināmo. Bērnībā mehāniskā atmiņa ir spēcīgāka nekā vēlākos gados. Tādēļ bērni jau no pirmsskolas vecuma viegli iemācās dzejoļus, svešvalodas [2;136].

 loģiskā atmiņa ir jēgsakaru nodibināšana ar jau zināmo. Līdz ar to informācija labāk saglabājas un to labāk var pielietot praksē. Loģiskā atmiņa ir produktīvāka nekā mehāniskā atmiņa. Daži eksperimenti liek domāt, ka šis atmiņas veids izveidojas un sāk strādāt vēlāk kā citi. Bērniem 3 4 gadu vecumā parādās loģiskā domāšana un attīstās bērnam mācoties [10;207].

I. Netīšajā atmiņā – iegaumēšana un reproducēšana, notiek bez īpaša mērķa, automātiski. P. Zinčenko izpētīja, ka produktīvai netīšai iegaumēšanai svarīgi ir cik nozīmīgs iegaumējamais materiāls. Ja tas ir darbības mērķa svarīgākā sastāvdaļa, tad iegaumējams labāk nekā, ja tas ir palīglīdzeklis mērķa sasniegšanai [16;25]. Netīši atmiņā mēdz palikt spilgtais, interesantais, saistītas ar personības vajadzībām. Netīšās atmiņas loma cilvēka dzīvē ir ļoti liela, jo veidojas lielākā mūsu dzīves pieredzes daļa. Netīšo atmiņu izmanto arī skolās, kā arī izmantojot uzskates līdzekļus ( grafikus, tabulas u.c.)