Atmiņas procesu analīze un raksturojums



Mana referāta mērķis ir izpētīt, izanalizēt un aprakstīt atmiņas procesus, atmiņas attīstības likumsakarības un iespējas, kā arī atmiņas attīstību gan atkarībā no vecuma, gan atkarībā no atmiņas trenētības pakāpes.
Atmiņa ir process, kurā cilvēks iegaumē, uzglabā, reproducē un aizmirst kādu materiālu, domas, kustības, tēlus, t.i., savu dzīves pieredzi. Tātad atmiņas procesi ir materiāla iegaumēšana, uzglabāšana un reprodukcija nepieciešamajā brīdī, kā arī aizmiršana. Bieži vien cilvēki runājot par atmiņu neuzskata aizmiršanu par atmiņas procesu vai arī to uzskata par nelietderīgu un nevajadzīgu. Tomēr ir jāatzīst, ka arī aizmiršana ir ļoti noderīgs un pat brīžiem nepieciešams atmiņas process, jo mēs vienkārši neesam spējīgi saglabāt visu uzņemto informāciju. Cilvēks aizmirst lielāko daļu no saņemtās informācijas, saglabājot tikai to, kuru uzskata par nozīmīgu un sev svarīgu. Ir aprēķināts, ka atmiņā saglabājas tikai 1 % saņemtās informācijas – tā katram indivīdam ir atšķirīga un vajadzīga izdzīvošanas un pielāgošanās spējām. [1]
Atmiņas attīstība referātā ir aprakstīta gan atkarībā no cilvēka vispārējas attīstības, gan arī no atmiņas trenētības pakāpes. Apskatot atmiņas attīstību atkarībā no vecuma ir izdalīti vairāki vecuma posmi, kuros atmiņai ir konkrētas īpatnības un attīstības pakāpes. Tā referātā atmiņas attīstība atkarībā no vecuma ir iedalīta četros lielos posmos: līdz piecu gadu vecumam, pēc piecu gadu vecuma un atmiņas brieduma posmā, kā arī atmiņas attīstības pakāpe pēc 65 gadu vecuma, t.i., dzīves beigu posmā.
Atmiņa ir procesu komplekss centrālajā nervu sistēmā, kam ir ļoti svarīga loma cilvēka dzīvē, jo ar tās palīdzību cilvēks uzkrāj zināšanas un var tās izmantot pēc vajadzības. Spēja saglabāt dzīves laikā iegūto informāciju ir viena no raksturīgākajām nervu sistēmas īpašībām, jo atmiņā uzglabāto informāciju, cilvēks var izmantot pēc vajadzības, jo informācija tiek izsijāta caur izvēles filtriem. Tas nodrošina to, ka informācija atmiņā tiek strukturēta un ierakstīta pēc tās nozīmīguma. It īpaši, ja cilvēks ir trenējis savu atmiņu, tad ilgāk saglabājas tā informācija, kas cilvēkam patiešām ir ļoti nozīmīga. [1]
To, ka atmiņai cilvēka dzīvē ir ļoti liela nozīme var pārbaudīt veicot nelielu eksperimentu. Iedomājoties kas būs, ja cilvēkam pēkšņi izzudīs visa atmiņa? Tad no rīta pieceļoties būs jāsāk mācīties staigāt, bet iemācīties būs gandrīz vai neiespējami, jo kustības, ja cilvēkam nav atmiņas, tūlīt pat aizmirsīsies. Cilvēkam būs jāmācās turēt rokā karoti un dakšiņu utt. Tātad ja cilvēkam nebūtu atmiņas, tad viņš pastāvīgi atrastos jaunpiedzimuša bērna stāvoklī, jo tieši atmiņa ir tā, kas dod informāciju cilvēkam, kā izturēties un ko darīt konkrētajā situācijā. Tāpēc atmiņu var nodefinēt, kā cilvēka iepriekšējās saskarsmes ar pastāvošo realitāti psihisko atspulgu rezultātu un to izmantošanu vēlākajā darbībā. [5] Tāpēc var teikt, ka atmiņa ir tas, kas saista cilvēka pagātni, tagadni un nākotni.