Atskiriba starp augu un dzivnieku izplatisanas spejam

Katrai sugai izdzīvošanas un sugas turpināšanas instinkts liek meklēt veidu, kā pasargāt sevi no iznīcības un nodrošinātu nākamo paaudžu eksistēšanu. Viens no šādiem veidiem ir areāla paplašināšana – piemērotu ekoloģisko nišu aizņemšana. Augu un dzīvnieku galvenie izplatīšanās veidi atšķiras tikai nedaudz. Lai par to pārliecinātos, ir jāapskata katras valsts īpatnības.

Augi var izplatīties pasīvi – ar vai bez aktīvas pārneses – izplatīšanās virzienu nosaka biotiskie un abiotiskie faktori, nevis paši augi. Augu izplatīšanās spējas sekmē evolucionāri izveidojušies pašu augu pielāgojumi, lai pārvarētu izplatīšanās barjeras. Barjeras tiek pārvarētas dažādos veidos: ar vēju (anemohorija), ar ūdeni (hidrohorija), ar dzīvnieku palīdzību (zoohorija).

Ar vēja palīdzību izplatās tādi augi kā pienenes, usnes, kļavas, orhidejas, apses u.c. Šis veids ir piemērots ātrai liela attāluma veikšanai. Augiem, kas izmanto šo metodi, parasti ir daudz sēklu. Tas varētu būt izskaidrojams ar to, ka liela daļa sēklu varētu nenonākt augšanai piemērotos apstākļos. Lai izmantotu vēju, augu sēklām ir lidmatiņi (pienenes) un lidspārni (bērzi), vai arī pašas sēklas ir ļoti vieglas (orhidejas). Vēju izmanto arī sēnes, kas izplatās ar sporām. Īpaši daudz sporu ir virs mežiem. Lēnā sporu nolaišanās ļauj tām ilgstoši noturēties gaisā, tās var pacelties pat līdz augšējiem atmosfēras slāņiem. Kā lasīju meža enciklopēdijā, tad fitopatogēno sēņu sporas ir konstatētas pat stratosfērā 27360m augstumā. Sporu uzbūve ir tā, kas dod tai iespēju veikt milzīgus attālumus ar vēja palīdzību. Ir paskaitīts, ka, piemēram, rūsas sēnes sporas, ja lido 1.6 km augstumā ar ātrumu 12 mm/s un vēja ātrums ir 32 km/h, tad tās var tikt aizpūstas pat 1120 km tālu, tomēr lielākā daļa sporu nosēžas 250 300 m rādiusā no augšanas vietas. Šo sporu izplatību gan ietekmē ļoti daudz dažādi faktori: radiācijas intensitāte, vēja ātrums, turbulences līmenis, gaisa mitrums un temperatūra u.c. faktori.