“Augsnes zinātnē un agroķīmijā”

Tā sagatavošanai izmantotas apgūtās zināšanas jau mācītajos priekšmetos: lauksaimniecības resursi, agroserviss, mikroekonomika un citas, kā arī pieejamie normatīvi dažādās mācību grāmatās, žurnālos, praktiķu – lauksaimnieku ieteikumi un nelielā pieredze manas ģimenes piemājas saimniecībā, un iegūtās zināšanas Valsts Kandavas lauksaimniecības tehnikumā.

Augsnes agroķīmiskajai izpētei 2003. gadā ir pieejamas valsts subsīdijas, kur valsts līdzfinansējums sastāda 70% no kopējās darbu vērtības. Tas ir būtisks valsts atbalsts lauku uzņēmējiem.

Manā izpratnē mēslošanas plāna sastādīšana ir obligāts priekšnoteikums veiksmīgai saimniekošanai.

Galvenās Latvijā audzējamo graudaugu vasarāju kultūras ir mieži, auzas, vasaras kvieši.

Lielāko daļu no vasarāju kopievākuma izmanto lopbarības ražošanai. Attieksme pret lopbarības graudiem nedrīkstētu būt pēc pārpalikuma principa jeb tie, kas citam izmantošanas veidam neder. Arī lopbarībai ir jābūt kvalitatīvai, jo graudi ir ogļhidrātu koncentrāts, kuru sausnas galvenais komponents ir endospermā uzkrātā ciete. Tās saturs ir atkarīgs no graudu novākšanas un glabāšanas apstākļiem. Vislielākās cietes granulas ir kukurūzā, tai seko kvieši, mieži, rudzi un auzas.

Graudu vērtību nosaka arī kopproteīna saturs tajos. Augstvērtīgāks ir auzu graudos esošais proteīns, tam seko mieži un kvieši.

Graudu barības vērtību raksturo arī tauku, jeb eļļas, kokosšķiedras, minerālvielu, vitamīnu un citu vielu saturs.

Miežu graudi izmantojami praktiski visu dzīvnieku ēdināšanā. Vērtīgākas šķirnes ar augstāku proteīna saturu graudos, jo tad barībai nepieciešamas pievienot mazāk proteīna piedevu. Miežu proteīna kvalitāte nav augsta. Mieži var veidot ievērojamu daļu no kombinētās spēkbarības sastāva slaucamām govīm, nobarojamiem liellopiem, gaļai nobarojamiem jēriem, cūkām un pat putniem, izņemot broilerus.

Putni miežus izmanto nelabprātāk kā kviešus, ko izskaidro ar paaugstinātu plēkšņu saturu. Attiecībā uz dējējvistām mieži tiek uzskatīti par labas kvalitātes barības līdzekli un var sastādīt pat līdz 50% no spēkbarības maisījuma sausnas.

Kviešu graudiem ir augsta enerģētiskā vērtība. Tie pārspēj pārējos graudus proteīna satura ziņā. Ja šo graudu īpatsvars palielinās liellopu barības devās, samazinās proteīna piedevu lietošanas vajadzība. Savukārt dējējputni lieliski izmanto kviešus. Jāievēro, ka kviešus nav ieteicams izēdināt tūlīt pēc novākšanas, tas var izsaukt gremošanas traucējumus, īpaši, ja dzīvnieki nav pakāpeniski pieradināti.

Auzas vienmēr bijušas populāras zirgu un atgremotāju ēdināšanā, bet mazāk lietotas putniem un cūkām. To saista ar auzu salīdzinoši lielo kokšķiedras saturu un zemāku enerģētisko vērtību. Auzu barības vērtība lielā mērā atkarīga no kodolu (endospermas) un graudu plēkšņu jeb apvalku attiecības.

Kodola un plēkšņu attiecība ir atkarīga gan no šķirnes, gan augšanas apstākļiem. Auzu graudos eļļas saturs ir augsts – ap 5 – 7%. Eļļa bagāta ar nepiesātinātām taukskābēm, tāpēc tā var padarīt mīkstākus (eļļainākus) taukus, īpaši nobarojamām cūkām.

Graudapvalka šķiedrainības dēļ auzas dzīvnieka kuņģī veido brīvi irstošu masu, tā viegli pieejama gremošanas fermentiem. Auzas lieto kā vienīgo spēkbarību zirgiem, jo tās neizsauc koliku rašanās briesmas. Arī slaucamo govju koncentrētās barības maisījumos lieto auzas. Auzu graudu barības vērtību palielina augstais tauku saturs. Bez tam, auzas dod nepieciešamo apjomu jeb tilpumu ar enerģiju ļoti koncentrētiem spēkbarības maisījumiem. Auzas nesasmalcinātā veidā labprāt patērē aitas. Tāpat tās ir ļoti ieteicama barība grūsnām sivenmātēm, kur tās var veidot 50% no barības devas apjoma, jo grūsnības perioda sākumā ievērojami jāsamazina devas enerģētiskā vērtība, tai pašā laikā nodrošinot dzīvnieka paēšanas jeb sāta sajūtu. Augošām un nobarojamām cūkām spēkbarības maisījumā auzu īpatsvars nedrīkst pārsniegt 25%. Auzas nav piemērotas broileru starteru barības maisījumos, bet tās labi noder audzējamo jaunputnu ēdināšanā. Dējējvistām auzas iesaka iekļaut līdz 25% apmērā no kopējā spēkbarības maisījuma apjoma.