Augstumjoslojuma apgabali Āzijā

Eirāzijas reljefs ir veidojies ļoti ilgā laika periodā un tā veidošanās turpinās vēl mūsdienās dažādu iekšējo un ārējo spēku ietekmē. Eirāzijas reljefā ir gan zemienes un plakankalnes, gan dažāda augstuma kalni un kalnienes. Šo daudzveidību nosaka atšķirīgā Zemes garozas uzbūve un vecums. Āzijas austrumu piekrastē ir visnestabilākā Zemes garoza – daļa no Klusā okeāna seismiskās joslas – Kamčatkas pussala, Kuriļu, Japāņu salu arhipelāgs u. c. Eirāzijas dienviddaļā stiepjas Eiropas Āzijas seismiskā josla, kas sakrīt ar Alpu Himalaju kroku kalnu joslu.

Himalaji veido klimatisko šķirtni starp musonu klimatu D un kontinentālo klimatu Z. Kalnu nogāzes saņem atšķirīgu nokrišņu daudzumu – Himalaju D nogāzes saņem ļoti daudz nokrišņu (2500 4500mm, dažviet pat 12 000 13 000 mm gadā), Z nogāzes – ļoti maz (100 200 mm gadā). Arī R nogāzes ir sausākas nekā A nogāzes. Tādēļ augājs ir atšķirīgs.

Sniega līnija Himalaju D nogāzēs sākas 4300 4600 m augstumā, Z nogāzēs – 5800 6000 m augstumā. Tā kā Himalaji atrodas siltajos subtropu joslas platuma grādos un to nogāzes ir stāvas, tad ar ledājiem klātā platība ir samērā neliela. Garākie ledāji sasniedz 25 km.

Himalaji ir visaugstākā kalnu sistēma uz Zemes. Galvenās grēdas vidējais augstums pārsniedz 6000 m. Tajā ir 11 pasaules augstākās virsotnes – Džomolungma (8848 m), Kančendžanga (8585 m), Makalu (8470 m), Daulagiri (8221 m), un citas. Himalajus veido dažāda augstuma paralēlas grēdas virzienā no ZR uz DA. To kopējais garums ir 2400 km, platums – līdz 350 km. Ja noraktu Himalajus un iegūtos akmeņus izbērtu pa visu Zemi, tās virsmas augstums palielinātos par 18 – 20 m.