Aukstie kari

Šī grāmta ietilpst grāmatu sērijā America in Crisis ar apakšvirsrakstu ASV diplomātijas vēsture. Šajā sērijā V. LaFebra grāmata ir sestais izdevums, bez kura šajā grāmatu sērijā ietilps vēl piecu autoru sarakstītas grāmatas, kurās tiek aplūkota ASV diplomātija un vēstures aspekti laikā no ASV – Spānijas kara līdz 1990.gadam.

LaFebra grāmata “Amerika, Krievija un Aukstais karš” ir plašs, apkopojošs darbs, kurā autors apskata jaunāko laiku vēsturi sākot ar Otro pasaules karu līdz 90to gadu politiskajām aktivitātēm.

Grāmatā ir divpadsmit nodaļas, kurās secīgi tiek aplūkota Austrumu un Rietumu politika pēckara Eiropā un pasaulē. Grāmatas ievadā autors sniedz vispārēju ieskatu par savā darbā aplūkotajām tēmām un izsaka pateicību kolēģiem, kuri bija palīdzējuši darba veidošanā. Pirmajā nodaļā autors sniedz īsu ieskatu Otrā pasaules kara norisēs un ar tām saistītajos politiskajos procesos. Pirmā nodaļas uzdevums ir parādīt grāmatas lasītājiem to politisko skatuvi uz kuras veidojās un attīstījās tālākie vēstures notikumi. Nākamajās nodaļās autors aplūko svarīgākos pēckara politiskos un ekonomiskos notikumus, īpaši izceļot Rietumu un Austrumu nostāju dažādos, ar Eiropas nākotni saistītos jautājumos, kā arī abu pušu veiktos pasākumus savas politikas nostiprināšanā.

Savā analītiskajā konspektā pievērsīšos laikposmam Eiropas un Pasaules vēsturē no 1946.gada līdz 1951.gadam, kas LaFebra grāmatā “Amerika, Krievija un Aukstais karš” tiek aplūkots no trešās līdz sestajai nodaļai. Šajās nodaļās LaFebrs izvērtē politiskās norises no Aukstā kara sākuma līdz Korejas krīzei 1950.g. – 1951.g.

1947. gada 12. martā ASV prezidents H. Trumens beidzot bija noformulējis savu Aukstā kara koncepciju. Uz to viņu bija pamudinājusi atziņa, ka iepriekš cerētā sadarbība ar PSRS ir bijis kļūdains pieņēmums, jo bija skaidri redzams, ka Padomju Savienība pēc Otrā Pasaules kara beigām tomēr nav atteikusies no idejas par savas sociālisma ideoloģijas izplatīšanu un mēģinājumiem turpināt ceļu uz vispasaules sociālistisko revolūciju.1 Uz šiem Padomju savienības plāniem skaidri norādīja PSRS rīcība 1946.gadā. PSRS lauza vienošanos ar Rietumu sabiedrotajiem un neizveda savu karaspēku no Irānas, kā arī iezīmējās tendences, kas liecināja, ka Padomju Savienība vēlas iegūt ietekmes sfēras Vidusjūras reģionā. Šīs Padomju Savienības vēlmes labi ilustrē prasības pēc teritorijām Lībijā, kā arī prasības Turcijai lai tā piešķirtu teritorijas Dardaneļu jūras šaurumā Padomju bāzu izveidošanai. Nesaskaņas starp Rietumu sabiedrotajiem un Padomju Savienību sāka iezīmēties arī jautājumā par pārvaldes formām Vācijas okupācijas zonās.

H. Trumenu tomēr nebaidīja varbūtējā kara iespēja starp Rietumiem un Padomju savienību, jo PSRS bija karā salīdzinoši smagi cietusi, kā arī uz to brīdi ASV bija kodolieroču monopols pasaulē. Nemiera cēlonis bija Padomju Savienības atbalstīto komunistu partiju ietekmes pieaugums Rietumeiropas valstīs, piemēram Francijā. Rietumu stāvokli pasliktināja (vājināja) arī pamazām pieaugošais haoss kolonijās, kas aizsākās Britu pārvaldītajā Ēģiptē un Indijā, kuras sāka pakāpeniski virzību uz patstāvīgu un neatkarīgu valstu izveidošanu. Līdzīga notikumu attīstība drīzumā sekoja arī tādās koloniālajās teritorijās kā Pakistāna, Birma, Ceilona un Nepāla. Francijai koloniālās problēmas neizvērsās tik lielos apjomos kā Lielbritānijai, taču arī tā nespēja izbēgt no situācijas saasināšanās Indoķīnā. Tuvajos Austrumos arī situācija veidojās saspringta, sakarā ar ebreju vēlmēm nodibināt savu valsti Palestīnā.