Austra skujna

Austra Skujiņa dzimusi 1909. gadā 10. februāri Vidzemē Vidrižu pagastā Kraukļos mežsarga Gustava un viņa sievas Emmas Skujiņu ģimenē. Ģimenē bija septiņi bērni un Austa bija jaunākā. Austra jau agrā bērnībā vēlējās daudz ko izzināt, kas citus bērnus nemaz neskāra. Viņai sāpēja citu sāpes, un arvien viņa domāja, kaut tik nenodarītu kādam ļaunu. Meitena bīja laimīga vienatnē ar dabu.

Interese par dzeju paradās jau bērnībā.Savu pirmo dzejoli Austra uzraksta 10 gadu vecumā.Dzejnieci aizrauj lielu ideju apgarotā Henrika Ibsena māksla, bet no latviešu dzejniekiem pats tuvākais – Eduards Veidenbaums.

1923. gadā Austra pabeidza Pabažu amatskolu un tajā paša gadā rudenī vina iestājas 2. ģimnāzijā, bet gadu vēlāk pāriet uz 4. ģimnāziju. 1924. gadā notika liela nelaime nomirst tēvs. Stipri pasliktinās materiālie apstākļi un viņā 16 gadu vecumā sāk strādāt par izsūtāmo sludinājumu kantori. Bet viņa tuspināja izlītošanās – viņa mācās Kultūras biedrības vakara vidusskolā , pēc tam stūdē Latvijas universitātē dabas zinātnes, taču studijas nebeidz .Dabujūsi mašīņrakstītājas darbu Zemkopības ministrijā, kur un strādāja līdz mūžā beigām.

Jaunā dzejniece pilsētā neatlaidīgi meklē savu garīgo prasību piepildījumu, taču ātri iepazīst vilšnas sāpes un sarūgtinājumu.Daudzu sapņu īstenošanai ceļā nostājas to sensenals, nepielūdzamais ienaidnieks trūkums. Pati piederēdama pie trūcīgās darba inteliģences, A. Skujiņa izjūt sava laikmeta sociālās pretrunas, Dzejā parādās ass, nesamierināms protests prêt netaisnību. Par dzejnieces tuvākajiem literārajiem varoņiem kļūst rūpkju nomāktie strādnieki, klaidoņi, ieijerkatnieki, bērni, kas sauli skata tikai caur pagraba logu.Savu aso domu izteikšanas dzejniece veiksmīgi lieto brīvā oanta formu,nereti to izkopjot līdz pilnībai.Skujiņas lirika sasaucas ar viņas iemīļotā dzejnieka E. Veidenbauma daiļradi. Sāpes un izmisums,kas bieži dominē austras dzejā, nevedina nolaist rokas un nokārt galvu, bet like saslitites spītā un lepnumā.

A.Skujiņas mīlas lirikā atklājas dziļas, spēcīgas jūtas, kvēlas alkas pēc laimes.Mīlestība dzejnieces uztverē ir fatāls un varens spēks,kas, negaidīti ielaužoties cilvēka dzīvē, pārvērš to līdz nepazīšanai.bet līdztekus bieži izskan sāpes par laimes sapņa gaisīgumu,par vilšanos iemīļotajā cilvēkā,kas nav spējis piepildīt liriskās varones alkas pēc divu dvēseļu saskaņas.