Autoritārisms un totalitārisms Eiropā 20 un 30 gados

Autoritāri režīmi izveidojās Spānijā, Ungārijā, Bulgārijā, Rumānijā, Horvātijā un citās Eiropas valstīs. Autoritāriem režīmiem raksturīga izpildvaras kontrole pār sabiedrību, politiskā līdera faktiski neierobežota vara, kā arī personības kults.

Krievijā boļševiki pie varas nāca ar lozungiem, kas bija saprotami lielai tautas daļai. Boļševiki iestājās par mieru, zemi un vienlīdzību. Šo lozungu popularitāte Padomju Krievijā ātri izplatījās, bet nedz sabiedrībai, nedz arī pašiem boļševikiem nebija skaidrs, kā solītais tiks izpildīts.

1917. gada novembrī notika Krievijas satversmes sapulces vēlēšanas, kurās uzvarēja eseri jeb sociālisti revolucionāri. 1918. gadā Satversmes sapulce sāka darbu, taču jau nākamajā dienā boļševiki panāca tās atlaišanu. Politisko spēku nesaskaņu rezultātā sākās pilsoņu karš.

Cīņu pret padomju varu uzsāka tie, kas Oktobra apvērsuma rezultātā bija zaudējuši varu un īpašumus. Aleksandrs Kerenskis, gāztās Pagaidu valdības vadītājs, arī bija pret boļševismu. Viņu atbalstīja daļa virsnieku un karaspēka vienību. Rezultātā izveidojās baltgvardu jeb balto armija, kas bija noskaņoti par labu cara valdībai. Par baltgvardu armijas atbalstīšanu vienojās arī Lielbritānija un Francija, vēlāk par atbalstītājiem kļuva arī amerikāņi, kanādieši, japāņi, turki, serbi, čehi, itāļi un vācieši. Ārvalstu galvenais ieguldījums bija baltgvardu armijas apgādāšana ar ieročiem un munīciju.

1918. g. Ļeva Trocka vadībā tika formēta Sarkanā armija, kas bija atbalsts boļševikiem. Lai pilsētu iedzīvotājus un armiju apgādātu ar pārtiku, visa valsts saimnieciskā dzīve tika pakārtota kara vajadzībām. Zemniekiem bija jāatdod valstij gandrīz viss saražotais. Lauksaimniecības produktu pārdošana tirgū bija aizliegta.

1920. gada beigās Sarkanā armija tomēr guva pārsvaru pār balto armijām, kuru rīcība bieži bija nesaskaņota un haotiska. Boļševiki nostiprināja savu varu un ieguva tautas zemāko slāņu lielu atbalstu pateicoties rūpniecības un tirdzniecības uzņēmumu nacionalizēšanai un zemes nodošanai zemniekiem.

1922. gadā par Komunistiskās partijas Centrālās komitejas ģenerālsekretāru kļuva Josifs Staļins.

Boļševiku vadoni Ļeņinu pēc viņa nāves 1924. gadā glorificēja, bet viņa darbus pasludināja gandrīz vai par svētajiem rakstiem. Bija pieņemts uz Ļeņinu atsaukties gandrīz jebkurā jautājumā viņa viedoklis vienmēr tika uzskatīts par vispareizāko. Staļins pasludināja sevi par Ļeņina ideju un politikas turpinātāju.

20. gadu beigās tika izstrādāts pirmais piecgades plāns un pasludināts kurss uz industrializāciju (mašinizētu lielražošanas izveidi), sākās masveida lauksaimniecību kolektivizācija.

Sākās terors, kas biedēja sabiedrību un tādā veidā ļāva to labāk kontrolēt. Terors bija vērsts pret politiskajiem pretiniekiem, inteliģenci, garīdzniecību un turīgajiem zemniekiem, kā arī nacionālajām minoritātēm. Mērķtiecīgi tika iznīcināti daudzi talantīgi, domājoši un spējīgi politiķi, virsnieki, zinātnieki un rakstnieki. Tūkstošiem cilvēku tika nepatiesi apsūdzēti un pasludināti par „tautas ienaidniekiem”, nogalināti, arestēti vai nosūtīti uz soda nometnēm. Pastāvīgu baiļu atmosfēra bija staļiniskā režīma un laikmeta būtiska iezīme. Ideoloģiskās apstrādes, kurā ietilpa slavinošas propagandas un neveiksmju „novelšana” uz kapitālismu, rezultātā cilvēkiem izveidojās maldīgs priekšstats par pasaulē, kā arī pašu zemē notiekošo. Daudzi joprojām ticēja komunisma utopijai.