Avangards kā arī tā virziens dadisms

Avangarda māksla parādījās jau pirms buržuāziskās sabiedrības sabrukuma, taču tikai 1924.g. tā ieguva tik plašu vērienu, ka tai bija jādod īpašs apzīmējums „modernisms”. Tas bija visai izplūdis jēdziens, jo ietvēra sevī kubismu, ekspresionismu, futūrismu, abstrakcionismu glezniecībā; funkcionālismu un „bēgšanu” no ornamenta arhitektūrā; tonalitātes atcelšanu mūzikā; tradīciju laušanu literatūrā.

Daudzi modernisma mākslinieki bija kļuvuši slaveni jau pirms 1914.g. Matiss, Pikaso, Šēnbergs, Stravinskis, Gropiuss, Mīss van der Roe, Prusts, Džoiss, Tomass Manns, Kafka, Jeitss, Ezra Paunds u.c. Tie, kuri četrdesmit gadus vēlāk kļuva par modernisma elkiem. Pēc 1914.g. ar patiešām inovācijām avangarda pasaulē ienāca tikai dadaisms, kas vēlāk transformējās sirreālismā, un konstruktīvisms, kas attīstījās Padomju Savienībā.

Visai droši var apgalvot, ka avangards kopumā vairāk bija saistīts ar kreisajiem, pat revolucionāri kreisi noskaņotajiem, nekā labējiem, Karš un revolūcija politizēja sākumā apolitisko avangardu. Sirreālismam jau bija grūtāk, jo tam no paša sākuma bija jāizskaidro, kāds revolūcijas tips tam ir tuvāks, tādēļ lielākā daļa sirreālistu pieslējās Trockim, nevis Staļinam.

Moderno mākslu traģēdija bija tā, ka tiem neizbēgami vajadzēja nostāties vai nu pa labi, vai pa kreisi, kā arī tas, ka tos atraidīja ne tikai pretinieki, bet arī masas un politiķi.

Būtisks avangarda dzinējspēks bija tiekšanās pārvērst mākslu par to, kas tā nebija, proti, par dzīvi. Gandrīz visās mākslas jomās, kuras bija avangardisma virzītājas, tas tiecās pārvarēt mākslas iluzorismu un fikciju, pārejot dzīvē. Transformēt mākslu dzīvē nozīmēja atcelt mākslu kā kaut ko tikai mākslīgu. Avangarda uzdevums bija mākslas robežu pārvarēšana un rigorzs funkcionālisms arhitektūrā.

Avangarda kustība iestājās par mākslas darba autonomijas statusu. Jau 19.gs. māksla pauda L'art pour L'art principu, taču tikai modernā māksla zaudēja savu pēdējo nosacījumu priekšmetu. Tas bija izšķirīgais solis „tīrā skaistuma” virzienā; mākslas darbs nodalījās no priekšmeta un iemantoja patie su patstāvību, nodarbojoties tikai ar virsmas, līniju un krāsu attiecībām. V. Kandinska akvarelis „Pirmā abstraktā glezna” (1910/1913) kļuva par pirmo autonomo, tikai uz sevi centrēto

mākslas darbu. Tas bija sasniegums, kas atmeta visas iepriekšējās likumsakarības un pauda formas brīvības principu. (Pa labi redzams V, Kandinska darbs "kompozīcija VIII", 1923).

Modernais bezpriekšmetiskais darbs bija principa „māksla mākslai” pilnīga izpausme.Par mākslas darbu varēja kļūt pati mākslinieka rīcība, pats darba producēšanasprocess, kas vienlaikus bija arī dzīves daļa. Nebija vairs nepieciešams, lai mākslas process obligāti sevi apliecinātu konkrētā veidā.

Māksla sāka līdzināties dzīvei. Piemēram, Džeksona Polloka Action Painting un ar to saistītajam hepeningam bija jābūt, no vienas puses, mākslai, kas atbrīvota no mākslīguma, no otras, dzīvei, kas sakrīt ar mākslu. Šis avangards savu augstāko punktu sasniedza 60.gados, vienlaikus atdodot mākslu muzejiem. Avangards bija varonīga piepūle savienot mākslu ar dzīvi, taču šī tendence vienlaikus noteica arī „mākslas galu”. Avangards atcēla mākslai visas robežas, lai tā no jauna ieņemtu noteiktu distanci pret dzīvi.