Āzijas valstu iedalījums pēc ekonomiskās attīstības līmeņa
Ilgu laiku Āzijas valstis ir bijušas krasi atšķirīgas pēc sava ekonomiskās attīstības līmeņa. Bet nu šī lielā atšķirība sāk izlīdzināties, jo Āzijas attīstības valstis ilgu laiku ir bijušas starp dinamiskākajām pasaulē, un to IKP ikgadējā izaugsme pēdējos desmit gados ir bijusi 7,5% jeb divarpus reižu straujāka nekā pārējā pasaulē.
Āzijas reģionā ir tikai divas ievērojamas augsti attīstītas valstis. Tās ir Izraēla un Japāna, taču visvairāk uzmanības ir izpelnījusies tieši Japāna, jo tās straujā ekonomiskā attīstība ir sākusies tikai pēc Otrā pasaules kara. Tieši tāpēc Japānu bieži dēvē par 20. gadsimta „ekonomisko brīnumu”, kā arī tāpēc, ka tā no vidēja līmeņa industriāli agrāras valsts tā gadsimta ceturksnī kļuva par vienu no pasaules ekonomikas smagsvariem. To Japāna izdarīja no citām valstīm pārņemot visu jauno un progresīvo, kas tajā laikā bija pieejams. Šo progresīvo un jauno Japāna apguva dažādos ceļos - iepērkot licences, piesaistot ārzemju speciālistus un nodrošinot jauniešiem studijas ārvalstīs.
Japānas attīstības pamatā ir pareiza, valsts apstākļiem atbilstoša ekonomiskā politika. Lielie darba un niecīgie dabas resursi nosaka nepieciešamību attīstīt darbietilpīgas, sarežģītas nozares un ražot kvalitatīvu, konkurētspējīgu produkciju.
Pie attīstības valstīm pieder Ķīna un Indija. Taču stabilāka no šīm attīstības valstīm ir Ķīna, joiepriekšējo gadu laikā Ķīna ir veidojusi savu budžetu ar pārpalikumu, bet Indija, kuras budžeta deficīts ir 8% no IKP, nevar izvairīties no pasaules ekonomiskās krīzes.
Pēdējo gadu laikā Ķīna ir radījusi sev spēcīgu ekonomisko potenciālu. To Ķīna ir paveikusi balstoties uz bagātajiem dabas resursiem, lēto, kvalificēto un disciplinēto darbspēku un plašo iekšējo tirgu. Tas ir palīdzējis strauji attīstīties mašīnbūvei un vieglajai rūpniecībai, kas ir šīs valsts tradicionālā saimniecības nozare, ko arī sekmē lielais iekšējais tirgus. Tomēr vadoša saimniecības nozare ir lauksaimniecība. Tomēr, lai arī šķiet, ka Ķīnā viss tikai attīstās, tā patiesībā nav. Saistībā ar pasaules ekonomisko krīzi 2008. gadā ir bankrotējuši un 2009. gadā vēl bankrotēs daudzas fabrikas Ķīnas dienvidu daļā. Šie bankroti notiek, jo valsts sāk zaudēt savu konkurētspēju attiecībā uz dažiem produktiem ar zemu vērtību. Taču tas savukārt liek ķīniešiem virzīties augšup pa vērtību ķēdi, tieši tā pat kā to pirms vairākiem gadiem izdarīja Dienvidkoreja un Taivāna. Taču tas liecina par panākumiem, nevis sarūkošu konkurētspēju. Un gadījumā, ja Ķīnai izdosies saglabāt līdzšinējos straujos ekonomikas attīstības tempus un vienlaikus ierobežot iedzīvotāju dabisko pieaugumu, tā varētu kļūt par supervalsti un ieņemt vietu līdzās ASV.
Indija ir vēlviena no Āzijas attīstības valstīm, taču tās attīstības scenārijs nav bijis tik spožš kā Ķīnai.
Indijā 70% iedzīvotāju dzīvo mazos, ļoti nabadzīgos ciemos u nodarbojas ar zemkopību. Viņu labklājības līmenis ir ļoti zems un IKP uz vienu iedzīvotāju ir tikai 395 dolāri. Tomēr pēc 20. gs. 80. gadu vidus, kad Indija sāka kursu uz tirgus reformām un globalizāciju situācija ir uzlabojusies. Valsts ir sākusi enerģiski ir pievērsties tirdzniecībai un tirgus liberalizācijai tā atbrīvojusies no neveiksmi cietušās ekonomiskās stratēģijas važām. Indijas ekonomisko augšupeju nodrošina arī tas, ka straujais iedzīvotāju skaita pieauguma temps ir kļuvis lēnāks, darbspējīgo iedzīvotāju īpatsvars ir sācis palielināties, bet bērnu īpatsvars samazināties, kas savukārt stimulē iedzīvotāju ienākumu palielināšanos uz vienu iedzīvotāju. Un kopš 2004. gada, kad pie varas nāca Indijas koalīcijas valdība, ko vada Kongresa partija, tā ir pieredzējusi lielisku, apmēram 9% ekonomisko izauksmi gadā. Šo izaugsmi ir radījušas arī ilgtermiņa investīcijas zinātnē un tehnoloģijā, kas nu sāk atmaksāties, radot mūsdienu Indijas ekonomikai spēcīgu tehnoloģisko bāzi. Indijā šo gadu laikā ir uzplaukusi arī mašīnbūve un vieglā rūpniecība. Tomēr neskatoties uz šo uzplaukumu Indijai vēl joprojām ir daudzas ekonomiskās un sociālās problēmas. Kā piemēru var minēt to, ka vairākums Indijas lauku apvidu joprojām slīgst nabadzībā.
Aptuveni pēc 30 gadiem, ja attīstības valstis turpinās īstenot savus plānus Āzijas reģiona šobsīdējās ekonomiskās atšķirības varētu būt daudz maz izlīdzinājušās.
