Āzija – klimata un kultūru daudzveidības kontinents

Pussalu ar daudzajām klimatiskajām zonām, gandrīz miljardu iedzīvotāju, kas čalo visās astoņpadsmit oficiālājās un vēl pussimts neoficiālajās valsts valodās, nav iespējams aprakstīt dažās rindās. Šajā milzīgajā zemē, kā deviņmetrīgā sarī auduma krokās, slēpjas daudzi atklājumi eiropietim: no ziemeļu Goa tuksnešainām pludmalēm un dreifējošām zvejnieku laivām Kerolā līdz ezera ūdeņos virmojošam Tadžmahala atspugam un cilvēku "skudrupūžņiem" Madrasas un Kalkutas dvakojošajos graustos.

Vai ir vēl kāda vieta uz zemeslodes, kur ceļojuma gaitā augstumu amplitūda var sasniegt 6 kilometrus un gaisa temperatūras svārstības 50°С, - no Kašmiras sniegotajām virsotnēm un Himačal Pradešas (Himachal Pradesh) dodoties pa ceļu caur zaļajām, ar mežiem apaugušajām ielejām un nonākt vienmēr pavasarīgajā Šimlā - britu koloniālā kroņa apsūbējušajā pērlē, lai turpinātu ceļu uz Čandigaras vasaru ? Gandrīz katrs Indijas štats ir atsevišķa ceļojuma vērts, jo vienā reizē nav iespējams savienot Dardžilingas tējas laukus Bengālijā ar Radžstānas rozā- zilajām pilīm, Aurovila tempļa milzīgo kristālu, miljonu svētceļnieku burzmu Kumb Melas festivālā, Bangaloras "silīcija (silikona) ieleju", Puškaras kamieļu tirgu, Kanjas tīģeru rezervātu un āzijas lauvu pēdējo patvērumu - Gīras mežu. Tādēļ katrs, kas reiz ir spēris soli ārpus komfortablā lidostas termināla ar kondicionēto gaisu, savdabīgi smaržojošās, daudzbalsīgi ņurdošajās Indijas ielās, riskē atgriezties šurp vēl un vēl.

Trešā pēc iedzīvotāju skaita valsts pasaulē, kas izvietojusies uz vairāk kā 13 tūkstošiem lielu un mazu salu, līdzinās daudzkrāsainam kaleidoskopam. Šeit miermīlīgi sadzīvo Maluku arhipelāga musulmaņi, Sumatras dievturi, Floresas katoļi, Borneo animisti, Džakartas klubu modīgie „tusētāji” un Iriandžajas kanibāli, kam vienīgais apģērbs ir kokosrieksta čaula, kur paslēpt „vīrietību”.