Āzija – lielākā kontinenta ģeogrāfija un nozīme

Arvien fantastiskākus variantus piedāvā pasaules enerģētikas krīzes pārvarēšanai tagadnē, bet vēl vairāk nākotnē. Ka tuvojas globāla mēroga krīze, neviens nenoliedz, jo par to liecina kaut vai nemitīgais naftas un gāzes cenu kāpums. Vai to var novērst globāla mēroga projekti?

Jau pašlaik ir vērojams arvien lielāks pieprasījums pēc gāzes un naftas strauji progresējošajā Ķīnas un Indijas ekonomikā. Un tur tas tikai augs. Piemēram, Ķīnai ap 2010. gadu būs nepieciešami 13–14% no visā pasaulē iegūstamās naftas. Mazākā mērā tas attiecas arī uz Indiju, bet Japānas atkarība no energoresursiem, ko piegādā Tuvo Austrumu valstis, jau pašlaik pārsniedz 80% no valstij vajadzīgā daudzuma.

Pieprasījuma pieaugšana rada ne tikai konkurenci starp tirgotājiem. Tā izraisa arī reālu konfliktu draudus starp pircējiem vai arī vēlmi pārņemt kādai valstij piederošos krājumus. Amerikāņi jau atzinuši, ka iebrukums Irākā vislielākajā mērā bija saistīts ar naftas krājumiem šajā valstī un tikai tad ar mistiskajiem masu iznīcināšanas līdzekļu daudzumiem un vēlmi gāzt Sādamu Huseinu. Līdzīgi konflikti, tiesa, lokāli notiek arī citur pasaulē. Piemēram, Ķīna strīdas ar Vjetnamu par Spratli salām Dienvidķīnas jūrā, jo tur atrastas lielas naftas iegulas.

Analītiķi uzskata, ka Ķīna un Indija, nespējot maksāt par arvien dārgāko naftu, var vienoties un pieprasīt jaunattīstības zemēm atsevišķu Tuvo Austrumu naftas kvotu. Protams, par šīm valstīm pieņemamām cenām. Ultimātu pastiprinātu fakts, ka abām valstīm ir kodolieroči un strauji attīstās kara flote. Šādai šantāžai diezin vai piekritīs pārējā pasaule, it īpaši ASV. Amerikāņi pašlaik ir galvenie Tuvo Austrumu naftas patērētāji un šīs pozīcijas netaisās zaudēt. Ir viedoklis, ka arī tā sauktais pretraķešu aizsardzības vairogs ASV tiek radīts, rēķinoties arī ar varbūtējiem naftas kariem.

Ķīna ir izvērsusi atomelektrostaciju un gigantisku elektrostaciju celtniecības nacionālo programmu. Tomēr ekspertu aprēķini liecina, ka tas tikai daļēji atrisinās problēmu. Turklāt Ķīna arvien vairāk lieto galveno pašu valstī pieejamo izejvielu – ogles, kas draud ar ekoloģisku katastrofu ne tikai kaimiņiem, bet arī visai planētai. Japānas speciālisti jau sākuši dalīt svešu īpašumu, pievēršot pastiprinātu uzmanību Āzijas ziemeļiem – Krievijai piederošajām teritorijām. Viņi uzskata, ka tikai gigantiskie Krievijas krājumi var mazināt Ķīnas enerģētisko badu un novērst potenciālo agresivitāti.

Japāņi var teoretizēt, bet Dienvidaustrumāzijas reģionam tuvākie Krievijas izrakteņu krājumi atrodas zonā, kur nav nekādas infrastruktūras. Mūžīgā sasaluma zonas apgūšana un attīstīšana nav iespējama bez jaunākajām tehnoloģijām un milzīgām investīcijām. Tādu iespēju nav ne Krievijai, ne Ķīnai, bet citas valstis pret iespējamo līdzdalību projektos izturas atturīgi. Tādējādi barikāžu vienā pusē ir strauji progresējošas, biezi apdzīvotas valstis, ko paredzamā enerģētikas krīze var pārvērst agresoros. Otrā pusē ir Rietumi, pirmkārt, ASV, kuras gatavojas savas intereses aizsargāt. Un kaut kur starp šiem spēkiem ir mazapdzīvotā un vāji apgūtā Sibīrija.