Babilonijas kultūra ( gaisa dārzi; zikurāts, Bābeles tornis, Ištaras vārti)

Vācot materiālus šim referātam, pētot šumeru kultūru nonācu pie secinājuma, ka par šo kultūru, lai arī ir daudz materiālu , zinām mēs ļoti maz. Ko tad mēs īsti zinām par kultūru, kas pastāvējusi no 40.g.p.Kr. – 8600.g.p.Kr., grūti rast priekšstatu par procesiem, kas varētu būt notikuši šai laika posmā un pats galvenais, kādā veidā. Protams, vēsturei un tās hronoloģiskās gaitas sakārtotībai, šie laika skaitļi ir nosacīti, jo gadi tiek noteikti aptuveni tikai pēc artifaktiem, kurus atrod, nevis procesiem, kuri savukārt tiek noteikti sākotnēji balstoties tikai uz hipotēzēm. Tāpēc par šumeru kultūras pirmssākuma posmu skaita apmēram ap 6000.g.p.Kr. Visos laikos vēture ir rakstīta un pārrakstīta , jo laiks rit un zinātne attīstās. Paiet laiks un tiek pierādīts tas, kas kādreiz bijusi utopija, tāpēc laika gaitā vēstures hronoloģija iegūst pavisam citu izkārtojumu un jēgu. Pateicoties arheoloģijai mēs iegūstam artefaktus, caur kuriem rodas iespēja veidot priekšsatatu par notikumiem, kas risinājušies visos zemes pastāvēšanas laikos. Taču uz iepriekš izveidotajiem priekšstatiem, veidojas citi, ar jau pamatotāku skaidrojumu un cilvēku informācijas uztveres iespējām, protams, atbilstoši laika prasībām. Kaut par pamatu kalpo vieni un tie paši artefakti, iegūstam gala rezultātu, kura skaidrojuma nobeigumā nebūs vārdu, kas paliks noslēpumā vai zinātniski nevarēs atrast izskaidrojumu. Visi tiecas pēc viena – vēstures gaitas skaidrojuma nerunājot pretī loģikai un zinātnes saniegumiem.

Cilvēki dzīvo ne tikai fiziskajā pasaulē, bet arī jūtu pasaulē, ko raksturo katra individuālā dvēsele. Šīs divas eksistences formas zemes dzīvē darbojas it kā paralēli, bet tomēr kopā. Personības pasaule ir pirmām kārtām cilvēka Es. Šī pasaule tiek uztverta ar visiem maņu orgāniem. Tāpēc pārsvarā visas liecības, kas palikušas no aizvēsturiskiem laikiem, ir simbolos, tēlos, jo ataino cilvēka izpausmes, to tikumus vai netikumus, jūtu pasauli un norāda uz vajadzību cīnīties ar ļauno sevī. Tā ir šīs zemes matērijas izpausme, kas darbojas uz cilvēku kā neatņemama sastāvdaļa, lai atbrīvotos no melnā un saniegtu gaišo – augstāko, jeb garīgumu, gaismu. Sasniedzot to, cilvēks spētu rūpēties ne tikai par sevi, bet arī par visu un visiem. Savukārt radīt var tikai tādas būtnes, kam piemīt nesavtīga mīlestība, bet patreiz cilvēks atrodas uz tādas attīstības pakāpes, kurā ir tikai Dieva palīga statuss. Šāds viedoklis bija gandrīz visām senajām Austrumu tautām izņemot ebrejus, kuri vēsturiski parādās diezgan vēlu un, atrodoties uz dzīvi zemē, nokļūst divu ievērojamu kaimiņkultūru ietekmē. Senēbrejiem savukārt pieder termins, jeb mīts par dievišķo gribu, kas ir loģisks turpinājums pirmssākuma.

Kopumā Hammurapi kodekss aptvēra apmēram 300 šumeru un adakiešu likumus. Tā kā Babilonija bija galvenokārt Pilsēta – valsts, tajā izveidojās arī labi organizēta pilsētu pārvaldes administratīvā sistēma ar pilsētu mēriem un organizēta pilsētu pārvaldes administratīvā sistēma ar pilsētu mēriem un padomēm ( domēm). Likumi un valsts pārvaldes organizācija acīmredzot bija tie jaunievedumi, kuri Babilonijas ilgspēju – tā gandrīz nemanītā veidā pastāvēja 12. gadsimtus. To gandrīz pilnībā, kā arī lielā mērā Babilonijas kultūru kopumā pārņēma kaimiņvalsts Asīrija. Babilonijā pastāvēja arī skolas. Tajās galvenokārt tika mācītas prakstiskas iemaņas un zināšanas. Piemēram, saglabājusies šumeru valodā rakstīts zemkopja almanahs, kas saturēja detalizētus zemes kopšanas padomus, ieskaitot lauku apūdeņošanu, graudu vētīšanas paņemienus u.c. Līdz ar to jāatzīmē, ka bija parādījies vēl viens civilizācijas attīstību noteicošs faktors – zināšanas un zināšanu vadība, kura nozīme tālākā laika gaitā arvien vairāk pieauga.