Balsta - kustību sistēmas izmeklēšanas metodes

Reimatiskās slimības praktiski vienmēr izpaužas ar muskuļu, kaulu un locītavu bojājuma pazīmēm un simptomiem. Tomēr jāatceras, ka tās ir sistēmiskas slimības, kuras izraisa dažādu orgānu un orgānu sistēmu patoloģiju, tādēļ balsta kustību sistēmas izmeklēšana ir tikai viena no pacienta izmeklēšanas sastāvdaļām.

Locītavu izmeklēšana sastāv no apskates, palpācijas un kustību apjoma novērtēšanas.

Izmeklēšanu veic 2 posmos: vispirms novērtē visas izmeklēšanai pieejamās locītavas, pēc tam vispusīgi izmeklē locītavas, kurās konstatēta patoloģija.

Loģiski sākt ar plaukstu apskati, jo daudzas reimatoloģiskām slimībām raksturīgas pārmaiņas lokalizējas tieši plaukstu un pirkstu locītavās. Tad izmeklē rokas virzienā uz augšu, uz plecu joslu un žokļa apvidu; tad virzās pa muguru uz leju līdz asteskaulam un turpina ar kāju izmeklēšanu līdz pat kāju pirkstu galiem.

Pacientu vislabāk izmeklēt guļus stāvoklī; plecu joslu un kakla apvidu izmeklē, pacientam atrodoties sēdus stāvoklī. Pēc tam pacientam vertikālā stāvoklī apskata pēdas un pārbauda mugurkaula un krūškurvja kustību apjomu. Izmeklēšanas beigās vai sākumā novērtē pacienta gaitu un stāju.

Locītavu apskatē novērtē ādas krāsu, lokāli redzamās pārmaiņas, muskuļu stāvokli locītavu apvidū, locītavu pietūkumu un deformāciju. Vienmēr salīdzina simetriskās locītavas un locītavas apvidu ar proksimālāku un distālāku locekļa daļu. Apsārtums locītavas apvidū liecina par akūtu iekaisumu. Jāievēro, vai nav ādas izsitumi, zemādas mezgliņi, cistas, rētas. Hroniskām locītavu slimībām raksturīga apkārtējo muskuļu atrofija ierobežotas kustībspējas dēļ; reizēm to slēpj pietūkums.

Ādas temperatūru “izmērī”, locītavas apvidum uzliekot savu delnas virspusi un pēc tam siltuma sajūtu salīdzinot ar tālāk esošiem apvidiem un pretējās puses locītavas apvidu. Sāpīgumu konstatē, aptaustot locītavas, vienlaikus raugoties pacientam sejā, lai pamanītu viņa reakciju. Pietūkumu palpē, lai diferencētu kaulu sabiezējumu (raksturīgs, piemēram, osteoartrītam), mīksto audu sabiezējumu un šķidrumu. Mīksto audu pietūkums locītavas apvidū visbiežāk ir sinovīta pazīme.

Locītavu krepitāciju labāk izdodas noteikt ar palpāciju, bet skaļu krakšķēšanu iespējams dzirdēt. Ne vienmēr tā ir patoloģijas pazīme: nereti dzirdami krakšķi, pavelkot pirkstus, apļojot potītes vai pagriežot galvu, rotējot plecus. Maigu krepitāciju locītavā nedzird, bet to var iztaustīt ar locītavai piespiestu plaukstu, ja locītavā tiek izdarītas kustības. Krepitāciju rada berze; piemēram, olbaltumvielas saturoša eksudāta daļiņas reimatoīdā artrīta pacientam rada smalku krepitāciju, bet osteoartrīta pacientiem locītavas skrimšļu bojājuma rezultātā rodas rupja krepitācija. Palpācijas laikā sajūta, ka kauls iegraužas kaulā (eburnācija) rodas tad, ja skrimslis pilnībā destruējies un, kustinot locītavu, beržas to veidojošo kaulu virsmas.

Pārbaudot kustību apjomu, lūdz pacientu pašam izdarīt kustības locītavā. Ja šīs aktīvās kustības nav traucētas, tad arī pasīvās kustības iespējamas pilnā apjomā un tādēļ tās nepārbauda. Ja pacients nespēj veikt aktīvu kustību visā apjomā, tad jāpārbauda locītavas pasīvais kustīgums. Ja vienādi ierobežotas kā aktīvās, tā pasīvās kustības, iespējami tādi iemesli kā locītavas iekaisums, ap locītavu lokalizēto cīpslu vai saišu kontraktūra, locītavas skrimšļa vai locītavu veidojošā kaula destrukcija. Ja pacients nespēj veikt aktīvas kustības, bet pasīvās kustības nav traucētas, locītava nav bojāta un jādiferencē cīpslas iekaisums vai pārrāvums, muskuļu vājums, muskuļa inervācijas traucējums nerva bojājuma dēļ.