Baltijas valstu valsts tiesību teorija

Laika posmā ap 1561. gadu Kurzemes un zamgales hercogiste(sais. Kurzemes hercogiste) atradās bijušas Līvonijas teritorijā uz dienvidiem un rietumiem no Daugavas. Sākumā Kurzemes hercogistei nebija galvaspilsētas – hercogs dzīvoja Rīgā, tad rezidenci pārcēla uz Kuldīgu, bet ar 1573.gadu Kurzemes hercogistes galvaspilsēta bija Jelgava.Hercoga pārziņā apakšīpašuma tiesības bija uz Kurzemi un Zemgali, bet virsīpašuma tiesības bija uz Kurzemes un Zemgales bija Polijas karalim.

Hercogistes pārvaldes aparats sastēvēja no augstākās padomes un ieredņiem. Augstākā padome sastāvēja no augstākiem ieredņiem (kanclers, landnofmeistars, virsburgrāfs, landmaršals).

Kurzemes hercogistes tiesas nebija atdalītas no pārvaldes, kā rezultātā tiesu pamatsastāvu veidoja Valsts amatpersonas. Savukārt blakus tām izveidoja pašpārvaldes tiesas, kas sprieda tiesu savas kārtas piederīgajiem.

Valsts tiesas bija gan Polijas tiesu iestādes gan vietējas:

Varšavā. Viņas uzdevums bija pieņemt pārsūdzības par hercogistes galma tiesas spriedumiem.

Tiesas pamatsastāvu veidoja hercogs un seši virspadomnieki, bet izskatot civillietas tās sastāvā iekļāvaarī hercoga virssekretāru(balstiesības gan viņam nebija).Visus spriedumus pasludināja hercoga vārdā.

Izskatot kriminālos nozīegumus tiesas sastavā papildus iekļāva 4 virspilskungus. Tā bija pirmā instance muižnieku noziegumu lietās.

Izskatot jautājumus konsistoriālā nodaļā tiesas sastāvs bija sekojošs: kanclers kā priekšsēdetājs, seši hercoga virspadomnieki, seši prāvesti, superintendants. Nepieciešamības gadījumā hercogs piedalījās arī pats. Šī tiesa sprieda garīdznieku un ģimenes locekļu civillietas, kā arī mazāk nozīmīgas krimināllietas.

Virspilskungu un pilskungu tiesas tiesāja tikai hercoga muižu ļaudis un viņa zemniekus.