Baroka arhitektūra: stili un pieminekļi renesanses pēctecībā

Arhitektūrā atsevišķas celtnes un ansambļi veidoti pēc sarežģītiem simetriskiem plāniem, plastiski vienotu liela mēroga apjomu izkārtojumā uzsverot telpisko dziļumu. Brīvi izmantoja antīkās arhitektūras formas. Ēku eksterjērā un interjerā dominēja liektu līniju ritmi un dekoratīvu elementu bagātība. Arhitektūrā baroks visspilgtāk izpaudās baznīcu un piļu celtniecībā. Baznīcas veidoja plānā gareniskas vai centriskas, ar kupola segumu, konstruktīvi un dekoratīvi akcentējot fasādes (tās bieži bija ar torņiem). Daudzkrāsains dekors, gaismas efekti iekštelpās radīja piemērotu vidi teatrāliem dievkalpojumiem. Pilīs uzsvēra to reprezentatīvo funkciju: veidoja vērienīgas, krāšņas fasādes, ēkas sānspārnu ietvertu goda laukumu, interjerā plašas parādes kāpnes, zāļu anfilādes, galerijas. Ansambli papildināja fraņču parks (veidots līdzenā vietā, lielā platībā ar vienotu celtnes un parka komponentu galveno asi. Šādam parkam raksturīgs stingrs ģeometrisks plānojums. Tā mauri, dzīvžogi, iezīmētās puķu dobes, baseini un strūklakas kārtoti noteiktā sistēmā, bet apcirpto koku alejas paver tālas perspektīvas. Franču parka tips radās Francijā 17.gs. Tā klasisks paraugs ir Versaļas pils parks.). arī pilsētbūvniecībā arhitekti tiecās pēc ansambļu izveides, reorganizējot veco, haotisko apbūvi, izveidojot laukumus, taisnas ielas.

Baroka laika arhitekti neieviesa Itālijā īpašus ēku tipus, bet lielākoties papildināja renesanses tipa ēkas ar jauniem konstruktīviem un dekoratīviem elementiem. Tas ļāva mainīt gan celtņu ārējo veidolu, gan iekštelpu izveidi. Tika izmantoti dinamiski kātoti būvapjomi, liektas līnijas, kā arī sarantas tektoniskās saites starp ēkas fasādi un iekštelpām.

Viens no ievērojamākajiem Itālijas baroka agrīnā posma arhitektiem bija Domeniko Fontāna (1543 1607). Viņš savā ansambļu izveidē bieži izmantoja seno romiešu triumfa arkas formu. Viena no lielākajām D. Fontānas projektētajām ēkām ir Laterānas pils Romā (1590).

Baroka stils savu briedumu Itālijas arhitektūrā sasniedza ap 17.gs. vidu. Viena no baroka savdabīgākajām īpatnībām ir celtnes sienu izlocītās formas, galvenokārt centrisko dievnamu vai bazilikas kupola telpās. Šādā sienā dažreiz izliekumi mijas ar ieliekumiem, dažreiz ar taisniem vai asiem leņķiem.

Baroka māksla ir kompleksa māksla, tāpēc iespaidu kāpina arī prasmīgi izvietotas statujas un velvju apgleznojumi. Taču visspēcīgāk skatītāju ietekmē gaismas efekti, kas veidojas kā kontrasti starp dienas gaismas pielieto kupolu un tumšajām ēnām kapelu telpās, jo baroka bazilikai sānjomu vietā ir izveidotas kapelu virknes. Tieši zem kupola telpas žilbinošā gaisma rada to bagātīgo ēku spēli, kas pasvītro katra iekštelpas arhitektūras elementa plastiku.

Spilgtākā mākslinieciskā personība itāliešu dižbarokā ir arhitekts Lorenco Bernīni (1598 1680). 1624.gadā viņš sāka strādāt Pētera katedrālē un nostrādāja tur līdz mūža beigām. Arhitekti bija iecerējuši šo dievnamu kā centrisku celtni, kas pauž mieru un līdzsvaru. Katedrāli sāka būvēt un uzcēla līdz kupolam kā centrisku celtni. Bet, kontrreformācijai uzvarot, Vatikāna vadība izšķīrās par piebūvēm, kurām bija jāpārvērš tā par baziliku.