Baroka laika mode: stils un ietekme sabiedrībā

Dzīve franču galmā tika pakļauta striktai etiķetei, kura bija jāievēro. ”Par to kā kurā vietā bija jāuzvedas, kā jāsasveicinās, kā jārīkojas dažādās situācijās, kur un kāds tērps jāvalkā, kādā apģērbā drīkst ierasties sabiedrībā un pieņemšanā, kā jālieto cepures, cimdi, spieķi, vēdekļi, kabatas lakatiņi, zobeni, pulksteņi un citi aksesuāri, par to visu tika sarakstīta grāmata „Likumi par franču laipnību”.” Šī grāmata bija arī pamats, ne tikai etiķetei, bet arī uzvedības normām un labajam tonim.

Ludviķis XIV galmā diktēja kungu modi, bet dāmu modi noteica monarha daudzās favorītes. Un tā kā šo favorīšu bija daudz, un tām bija savi uzskati, mode mainījās ik pēc 12 15. gadiem. Šajos apģērbos izpaudās tērpu spilgtums un krāsainība. Bieži vien pats cilvēks atradās 2.plānā, pazūdot audumā un rotu daudzumā. Tomēr, katrs tērps veidojās uz jau esošā pamata – mainījās tikai detaļas un dekors, kā arī valkāšanas manieres. „Ludviķis XIV vēlēdamies būt vadonis arī armijā, 1672.gadā sāka ieviest armijas formu. Gadsimta 60.,70.gados vīriešu tērpā parādījās tā saucamās žustokops (fr.val. justaucorps), sāka valkāt brokāta virstērpus, rotātu ar dārgmetālu, drīkstēja valkāt tikai ar paša monarha atļauju. Šis armijas tērpus vairāk kalpoja kā simbols, nevis kā aizsargfunkcijas pildītāju.” 17.gs. bija ieteikts valkāt apģērbus pa sezonām: pavasarī – viengabalauduma apģērbs , ziemā – no satīna, samta un atlasa auduma , vasarā – tikai no tafta.

Gaume mainījās līdz ar laiku. Franču izlaidība, gadiem ilgi koptā manieres sāka traucēt karali, bet jaunos galminiekus nebūt ne. Pārmantotība bija spēcīga, un vecais monarhs nebija spējīgs stāties tai pretī.