Baroka laika tērps

Baroka laikmeta tērpi ( XVII gs. 2. puse)

Francija XVII 2. pusē (Ludvika XIV laikmets 1660 – 1710)

Ludviķim XIV piederēja neierobežota vara. Dzīvē franču galmā tika pakļauta stingrai etiķetei. Tā bija kā bezgalīgi ilgstošs teātris, kurā galvenā darbojošās persona bija karalis. Francija šajā periodā sasniedza nebijušu pacēlumu ekonomikā. Tas bija liela politiska ietekme uz citām valstīm. Franču valoda kļuva par starptautisko valodu. Francija uzsāk modernu apģērbu un greznuma priekšmetu eksportu (mežģīnes, cimdus, bižutēriju, zīda zeķes). 1672. gadā Francijā iznāca pirmais modes žurnāls – “Mercure Galante”. Franču mode iekaroja Eiropu. Mākslā veidojās Baroka stils – parāde, valdonīgs dekoratīvs. Tajā izpaudās tā laika aristokrātija gaume. Interjers spilgts krāsains. Krāsainās lustras atmirdzēja gaišajās spīdošajās grīdās. Gobeleni, sudraba priekšmeti, mēbeles no melnkoka, apdarinātas ar zeltu un perlamutru. R šo interjeru harmonēja greznie tērpi. Radās jauni estētiski priekšstati, kuros skaistums ietvēra sevī bagātību, monumentalitāti, krāsainus tērpus, kuru fonā cilvēks it kā pazuda.

Ludviķis XIV tronī tika celts būdams vēl bērns. Viņa vietā valdīja māte karaliene Austrijas Anna. Šajā periodā modē valdīja “bērnišķīguma”, atspulgs. Izdabājot mazgadīgajam karalim, galminieki un aristokrāti nēsāja īsas jaciņas un garus matus. Svarīga tērpa detaļa tajā laikā bija balts krekls, kuplas piedurknes ar mežģīnu manžetēm, kas dažās vietās pārsietas ar lentām. Virs krekla ģērba atvērtu jaciņu ar īsām piedurknēm.

Grezni plati pantaloni tika sasieti virs ceļiem; zem tiem baltas zeķes ar mežģīnēm. Uz kreisā pleca apmests apmetnis. Vēlāka laika posmā vīriešu apģērbā notika dažas pārmaiņas.

Tas izskatījās nopietnāks, īso jaciņu vietā sāka ģērbt garus ( līdz pat ceļiem) kaftānus. Piedurknes sākumā īsas, vēlāk kļuva garākas un platām krāsainām manšetēm, bet zem tā varēja redzēt krekla mežģīnotās manžetes. Vīriešu apģērbā parādījās kabatas.

Virs krekla ģērba vesti, ko aizdarīja no vidukļa līdz krūšu vidum, lai būtu redzams krekla žabo.

80. g. Vīriešu apģērbs kļuva vēl nopietnāks un tumšākos toņos. Modi noteica karalis.

Sievietes vēl joprojām nēsāja divas kleitas. Virsējā – šūta no dārga auduma ar platu svārku daļu. Aizmugurē šleifs. Apakšējos svārkus apstrādāja ar mežģīnēm. Izmainījās dekoltē forma (no ovāla uz karē). Aukstā laikā sievietes izmantoja kažokāda apmetņus. Rokās – cimdi līdz elkoņiem.

Etiķete nosaka, ka lietišķam vīrietim, ja viņš nav saistīts ar šovbiznesu, pieļaujamās rotas ir pulkstenis, laulības gredzens un aproču pogas – tas arī viss.

Vēsture liecina, ka bija laiks, kad vīrietis savā vizuālajā tēlā izmantoja tikpat daudz rotu kā sieviete. 17.gadsimtā, kad Francijā valdīja Ludviķis XIV un baroks, tērpa rotas bija pat pogas, tās darināja no dārgakmeņiem, pērlēm un perlamutra. Tērpi bija ārkārtīgi grezni un dārgi, audumos iestrādāja zelta un sudraba diegus. Viens no tā laika vislielākajiem greznības pretiniekiem bija kardināls Mazarīnī, kuram bija tik liela vara, ka viņš vērsās pat pret pašu karali Ludviķi XIV, kuram tika liegti zelta un sudraba rotājumi tērpā, kas, protams, noz īmēja naidu uz mūžu. Radās kāds cits rotāšanās veids diezgan pārspīlētā formā tās bija lentes, ar kurām greznoja cepures, bikses, vestes, piedurknes, vīriešu zeķes, kurpes, zābakus, vārdu sakot, jebkuru tērpa daļu, pie tam ļoti lielā skaitā. Ar attiecīgās krāsas lentēm tika pausts atbalsts karalim. Grūti šodien iedomāties kādu vīrieti, kuram atlasa lentes apģērbā liktos pieņemamas, taču arī mūsdienās mēdz būt daudz pārspīlējumu.