Baroka laikmeta mūzika

XVII gadsimtā, baroka laikmetā, veidojās augsti attīstītas nacionālās mūzikas kultūras. Itālijā izveidojās stabili operas žanri, kas izplatījās visā Eiropā - radās oratorija [plašs vokāli instrumentāls darbs, parasti ar noteiktu sižetu], kantāte [apjomīgs vokāli instrumentāls skaņdarbs, kas tuvs oratorijai, bet mazāk izvērsts] un simfonija [galvenais simfoniskās mūzikas žanrs - paredzēts orķestrim un korim, parasti vairākdaļīgs skaņdarbs, kam tipisks dziļš un nopietns saturs], kas veidojās līdzīgi operai, izmantojot muzikālo dramaturģiju un tēlu sistēmu. Uz ērģeļu un stīgu instrumentu mūzikas pamata intensīvi attīstījās instrumentālā mūzika, tapa orķestra koncerta un kamermūzikas žanri. Aizvien vairāk nostiprinājās laicīgās mūzikas vadošā loma, lai gan dažās zemēs, piemēram, Vācijā, baznīcas mūzika vēl saglabāja savu lielo ietekmi. Līdztekus operai un oratorijai veidojās arī jaunas mūzikas formas un žanri - svīta [ciklisks skaņdarbs, ko veido vairākas patstāvīgas daļas], fūga [daudzbalsīgās mūzikas forma, kuras pamatā ir vienas vai vairāku tēmu imitācijas veida attīstība], koncerts [izvērsts skaņdarbs solistam un orķestrim, parasti ar efektīgu, greznu un virtuozu skaņurakstu] un citi.

Mūzikas pasaules demokratizēšanās, mākslas pakāpeniska atbrīvošanās no reliģiskām dogmām saistījās ar jauna daudzbalsīga mūzikas veida, kurā viena balss izteikti dominē, harmonisku nostiprināšanos. Tas izpaudās melodijas apstiprināšanā - vienbalsīga dziedājuma izvirzīšanā par galveno satura paudēju. Solista, vijolnieka vai operdziedātāja, izpildījumā melodija izteica individuālo, personisko un vienlaikus arī demokrātisko.

Ar baroka estētiku saskārās virkne komponistu: no Monteverdi un Lulli līdz pat Baham un Hendelim, taču neviens no viņiem neatbilst šim stilam viennozīmīgi.

Tieši itāļu mūzikai bija lemts piesaistīt visas Eiropas uzmanību, jo Itālijā radītais operas žanrs bija šā laikmeta visneparastākais, progresīvākais un aktīvākais mākslas virziens. Jaunā žanra atbalstītāji atsaucās uz Antīkās Grieķijas teātri, kurā ikviens komponents, arī mūzika, kalpoja galvenajam - darbības un uzvestā scenārija atklāsmei, tas arī bija operas idejas pamats. Pirmie kautrīgie mēģinājumi operas žanrā aprobežojās ar dziedošo runu [rečitatīvu], ko papildināja un reizēm arī pārtrauca kora iestarpinājumi. Instrumentu skaitam un to izmantojumam vēl nebija lielas nozīmes, taču, neraugoties uz neveiklo sākumu, jaunais žanrs ātri vien ieguva popularitāti klausītāju vidū.

Jauno mūzikas stilu aizsāka Klaudio Monteverdi [Monteverdi, 1567 - 1643] operā "Orfejs", ko 1617. gadā iestudēja Mantujā. Viņš bija izcils vokālās polifonijas meistars un kļuva par pirmo muzikālās drāmas autoru. Monteverdi bija pārliecināts, ka melodijas raksturu nosaka vārds un dzejas valoda, viņš arī centās atklāt mūzikā cilvēku jūtas, pārdzīvojumus, iekšējo pasauli. Mūzikai vajadzēja izteikt un atklāt cilvēku raksturu daudzveidību sarežģītās situācijās. Cilvēka kaislību dramatismu K. Monteverdi ietvēra gan madrigālos [laicīga dziesma, domāta visbiežāk korim], gan operās [muzikāli dramatisks sacerējums dažādās izpausmēs].

XVII gadsimta vidū par opermākslas centru kļuva Venēcija. Līdz tam operas izrādes notika aristokrātu salonos, bet Venēcijā tās pārcēlās uz pilsētas teātriem. Līdz ar to teātru dzīvotspēja bija atkarīga no to ieņēmumiem,...