Baroka māksla: īpatnības un attīstība

Baroks ir mākslas stils, kas radās Itālijā pēc renesanses stila 16. gs. otrajā pusē, 17. gs. izplatījās citās zemēs un beidzās, iepriekš pārejot rokoko stila izsmalcinājumā, 18. gs. Baroka nosaukums, laikam, cēlies 18. gs. ironiskā salīdzinājumā ar nevienādi apaļām pērlēm, portugāliešu barocco, pretstatā vienkāršam, harmoniskam, klasiskam. 1925. g. Pazaureks uzstādīja hipotēzi, ka baroks ir sakropļotas ''parūkas'' nosaukums. Itāliešu arhitekts Vazari (1511 74), kas dzīvoja ap baroka izcelšanās laiku, lieto šī jaunā stila apzīmējumam capriccioso (patvaļīgs), bizzarro (brīnumains, dīvains), stravagante (ārkārtīgs), bet visbiežāk nuovo (jauns), vārdus. Vēlāk nosaukumu pieņēma par noteikta stila apzīmējumu. Renesanses izteiksmes līdzekļi bija sevi jau izsmēluši. Iestājās jauns nemiera, nesaticības, reliσiozu karu un inkvizīciju laikmets. Šausmās, reliσiozās ekstāzēs, pārspīlētā jūtelīgumā svārstījās sabiedriskā psihe, un baroka mākslā izpaudās šīs nemierīgās un vajātās cilvēka dvēseles traσisms. Sākās izteiksmes pastiprināšana dažādos virzienos, paturot g. k. tās pašas renesanses mākslas klasiskās pamatformas. Pirmais, kas spēra noteicošo soli pāri renesansei, bija viens no tās vislielākajiem priekšstāvjiem Mikelandželo. Viņu uzskata par baroka stila nodibinātāju visās nozarēs: arhitektūrā, tēlniecībā, glezniecībā.

Vieglas baroka stila iezīmes saskatāmas Dž. da Sangallo, Rafaela un Peruci darbos. Baroka garīgais tēvs un nodibinātājs bija Mikelandželo, kam sekoja lielmeistari Viņola, Dž. della Porta Maderna, Bernīni un Boromini. No Itālijas baroks izplatījās Eiropā; pretstatā harmoniski nosvērtai renesansei, baroks izpauž nemieru, uztraukumu, skurbumu, ekstāzi. Kāpinot lieluma mērus līdz milzīgumam, baroks saslēdz ciešā vienībā visu kompozīciju. Mūru cietā , birzīgā akmens masa šµiet kļuvusi mīksta un sulīga. Spēcīgi kontrasti, gāmurojumi, pārtraukumi, līniju liekumi un lauzumi, trauksme uz augšu, reduplikācija un proporciju disonance ir tie līdzekļi, ar ko radīts šis gleznieciskais arhitektūras stils.

Arī Holande, pretstatā Beļσijai, simpatizē vairāk klasicisma nekā b. garam. Vispožākos b. uzliesmojumus rāda Vācija, sevišµi tās d di. Pepelmans, Bērs, Neimans, J. B. Fišers un fon Hildebrands ir 17 18. gs. lielmeistari, kas b kā ieveidojuši uz visiem laikiem paliekošas arhitektūras vērtības.Viņiem cienīgi blakus nostājas Pēterburgas 18.gs. arhitekts B.Rastrelli jun.; šī meistara 2 darbi, gan ne labākie, atrodas Latvijā: hercoga Bīrona Rundāles un Jelgavas pilis.