Bērna gatavība mācībām skolā

Cilvēka bērns ir dziņu un nedrošu instinktu vadīta būtne. Viņš būs spējīgs izdzīvot tikai pateicoties savai prasmei, kultūrai, kas padarīs viņu par visu radību kroni.

No 18. gadsimta pedagoģiskā gadsimta sākuma tiek uzskatīts, ka, lai cilvēks varētu kļūt par cilvēku, viņam nepieciešama kultūra, kas piešķir audzināšanai humanizējošu spēku. Audzināšana nav šķirama no sabiedrībā noteiktām normām, tanī pat laikā nevar audzināt to, ko attīsta pati daba. Bērnam, attīstoties un sagatavojoties skolai, ir jāiziet cauri noteiktām brieduma pakāpēm, apgūstot nepieciešamo pieredzi gan bioloģiskajā domāšanā, gan ķermeņa briedumā līdz viņš kļūst par gudru, zinošu personību. Dažādas ir bērna raksturojuma teorijas, kā arī bērna vecuma posmu apzīmējumi. Pazīstamākie to veidotāji ir Ēriks H. Ēriksons, Žaks Piažē, Lavrenss Kolbergs, L.Vinkels, Ļ. Vigotskis, M. Montosori u.c. Piekrītu bērna vecumu iedaļai sekojošos posmos, un viņa attīstību pirmskolas periodā un gatavību skolai apskatīšu zemāk:

J.A. Komenskis, pamatojot audzināšanas nepieciešamību agrā bērnībā, pievērš uzmanību dažādiem vecuma posmiem, bērna spēju audzināšanai un attīstībai. Viņš uzsver agrās bērnības raksturīgo iezīmi – pirmo iespaidu dziļo un paliekošo ietekmi uz personības veidošanos. Bērnībā veidojas cilvēka raksturs, motīvu sfēra un personības virzība, tas dziļi ietekmē bērna turpmāko attīstību. Bērnībā izpratni lielā mērā nosaka uztvere un interese. Bērnam nepiemīt pieaugušajam raksturīgais loģiskās domāšanas process.

Audzināšana, ir vienas paaudzes kultūrvērtību nodošana nākošajai. Katrā valstī pastāv savas tradīcijas saistībā ar laikmeta politiski ekonomisko situāciju. Bērnu audzināšana tā ir kā mijiedarbība starp pieaugušo un bērnu, kas notiek konkrētā sociālā vidē. Bērna un vides mijiedarbības centrā atrodas pats bērns, kas savukārt dzīvo savā vidē – ģimenē, bērnudārzā, vienaudžu pulkā. Tā ir viņa mācīšanās vide, ko veido cilvēki, lietas, daba, fiziskā vide, audzināšanas līdzekļi Bērns pamazām apgūst uzvedības kultūru, pieaug sekundārās pieredzes loma, uz patērēšanu orientēta uzvedība, mainās viņa priekšstati par pasauli un īstenību. Sakari un uzvedības mehānismi, kas pirmsskolas vecumā izveidojas, noteic personības tālāko attīstību.

Pamazām veidojas bērnu prasmes un iemaņas koncentrēt skatienu uz sīkām lietām un vienlaicīgi uz vairākām. Ja 4 –5 gadu vecumā bērniem var būt grūti griezt ar šķērēm, precīzi nokrāsot malu, līmēt papīra aplikācijas, grūti uzvērt dažādu krāsu krelles, tad vēlāk pilnveidojas acu un roku koordinācija un 6 –7 gadu vecumā tai jau jābūt gatavības pakāpē. No maņu orgānu darbības viedokļa bērns būtiski neatšķiras no pieauguša cilvēka. Viņš ir rosīgs, kustīgs un izjūt pret visu apkārtējo lielu interesi. Viņš spēj skaidri izteikt savas domas, pārdzīvojumus un uzturēt aktīvus sakarus ar vienaudžiem. Šādos abpusējos kontaktos labi attīstās domāšana.

Ž. Piažē bērna attīstību pirmsskolas vecuma posmā sauca par pirmsoperāciju stadiju. To raksturo domāšanas īpatnības agrīnā bērnībā un pirmsskolas vecumā. Šajā laikā bērni parasti nespēj priekšmetus un parādības uztvert un novērtēt kā veselus, viņi uztver kādu vienu īpašību , formu, krāsu. Lietas un parādības viņi uztver un novērtē tikai no sava redzes viedokļa, jo viņu domāšanā vēl pietrūkst loģikas. Vērtīga ir bērna īpašība daudz jautāt un patstāvīgi smelties jaunas zināšanas.