Bērns pusaudzis Vecāku attieksme pret to

Tieši šis temats man šķita vispiemērotākais, lai par to uzrakstītu maziņu aprakstu, jo mūsdienās izskaidrot bērnam attiecības ģimenē, un pastāstīt par ģimeni kā tādu ir ļoti svarīgi, jo no tā var būt atkarīga visa tālākā pusaudža dzīve. Ir ļoti skumji, ka pašlaik Latvijā notiek tik daudz cilvēktiesību pārkāpumu tieši pret bērniem. Tas būtu mūsu pienākums izprast un atrisināt šo tik ļoti svarīgo problēmu.

Kopš tā brīža, kad bērns ar pirmo soli un pirmo kliedzienu pavēsta par savu ierašanos pasaulē, sākas jaunās būtnes neatkārtojamā dzīve. Tiek sarauta fiziskā saikne ar mīļotās mātes organismu, rodas un ar katru mirkli aizvien dziļāka kļūst brīnišķīgā garīgā saite starp bērnu un māti. Tā ir mīlestība.

No pirmajām dienām bērns attīstās kā sociāla būtne, viņam paveras cilvēku attieksmju un attiecību pasaule, kas veidojusies visu paaudžu sabiedriskās darbības ietekmē. Viņš redz savus vecākus, savu ģimeni pirmo saskarsmes paraugu, pirmo kolektīvisma pakāpi, nākamās personības attīstības nosacījumu un avotu

Ar katru dienu bērns kļūst aizvien pastāvīgāks, samazinās viņa tiešā atkarība no mātes. Sākumā mazulis pastāvīgi saskaras ar mātes ķermeni, vēlāk ik dienas izjūt, cik maigas un stipras ir viņas rokas, kas, ievērojot mazuļa vajadzības, uz laiku kļūst par tā galveno atbalstu. Mātes smaids, vērīgais tēva skatiens vienmēr pavada bērnu, kas arvien vairāk sāk apzināties sevi par patstāvīgu būtni. Pirmie soļi..... Bērnam jau rodas iespēja pašam iepazīt priekšmetu pasauli. Taču bez mātes viņš vēl arvien vēl nevar iztikt. Mātes palīdzība, iejūtīgā attieksme, bērna pārliecība, ka viņa vienmēr ir blakus, rada labvēlīgus apstākļus, lai mazais cilvēks neapstājoties un nebaidoties varētu turpināt savu ceļu dzīvē, kur to gaida tikšanās ar nepazīstamiem cilvēkiem, draugiem, vienaudžiem. Mātei nākas nedaudz atkāpties, kaut arī viņa joprojām paliek līdzās bērnam. Un pirmā mīlestība, dedzīgās jūtas, kas jaunajā cilvēkā mostas pret otro būtni. Saikne ar māti kļūst tik vāja, ka daudzi to nevar saskatīt un nespēj saglabāt. Lai gan starp bērnu un vecākiem zūd līdzšinējā vaļsirdība un ārējā sirsnība un to vietā rodas sarežģītas, nopietnas un atturīgas attiecības, tomēr viņu garīgā tuvība padziļinās, Māte kļūst par jaunā cilvēka garīgās dzīves satvaru.

Bērna audzināšana. Termins “audzināšana” tiek lietots šaurākā un plašākā nozīmē. Šaurākā nozīmē audzināšana raksturo audzinātāja mērķtiecīgu iedarbību uz otru cilvēku, izmantojot zināmu metožu kopumu, lai izveidotu viņam noteiktu priekšstatu, jēdzienu un normu sistēmu. Šādu audzināšanu mēs vairāk vai mazāk secīgi īstenojam attiecībā uz saviem bērniem, cenšoties sasniegt savus dažkārt visai izplūdušos pedagoģiskos mērķus. Taču ir arī cits jēdziena “audzināšana” skaidrojums plašākā nozīmē: visas sabiedrisko attiecību sistēmas iedarbība uz cilvēku, arī ģimenes attiecību iedarbība, kas it kā nosaka toni visai šai audzināšanai. Šo ģimenes attiecību pedagoģiju nekad nedrīkst aizmirst, pat tad, ja izmantojam pašus mūsdienīgākos un pašus efektīvākos audzināšanas paņēmienus, jo to “šaurākā nozīme” ir niecīga salīdzinājumā ar milzīgo spēku, kāds piemīt audzināšanai ar attiecību un attieksmju palīdzību, bērna iekļaušanai tajās. Šai “nīstamajai” sadzīvei ir tik svarīga nozīme ikvienas ģimenes dzīvē, ka bez tās saprātīgās organizācijas ģimene nevar īstenot nevienu funkciju un normāla ģimenes dzīve un darbība gluži vienkārši nav iespējama.