Bērnu agresivitāte

Vispirms centīšos izskaidrot jēdziena “agresija” izcelsmi un jēgu .Vārda “agresija” sakne ir “aggredi”, kas latīņu valodā nozīmē uzbrukt, pieiet, uzsākt (Latīņu –latviešu vārdnīca, 1994). Savukārt vārds “aggredi “ ir cēlies no vārda “adgradi” jeb “gradus” –solis, bet “ad” – uz. Tulkojumā sanāk “virzīties uz”, “uzkāpt” uc. Cik var izprast , tad sākotnēji ar vārdiem “būt agresīvam” apzīmēja došanos uz mērķi bez kavēšanās, bailēm, šaubām. Agresijas sākotnējā nozīme nav pielīdzināma mūsdienu agresijas izpratnei, kas sniegta definīcijās:

Agresija ir fiziska vai verbāla uzvedība, kas virzīta uz ļaunuma nodarīšanu kādam. Laboratorijas eksperimentos ar to var tikt domāts elektriskās strāvas sitiens vai vārdisks uzbrukums, kas virzīts, lai aizskartu kāda jūtas .Agresija ir individuāla vai kolektīva uzvedība, darbība, kas virzīta uz fiziska vai psiholoģiska ļaunuma (kaitējuma) nodarīšanu vai arī otra cilvēka vai grupas iznīcināšanu.

Agresija ir dusmu izjūtas ārējā izpausme pret cilvēku , priekšmetu vai parādību vērsta vardarbība vai draudēšana ar to: dažkārt tā ir attaisnojama aizsardzība pret netaisnīgu vidi, bieži paša neatrisināto problēmu aizstāšana [15].

Pievērsīšos agresijas iedalījumam. Jāsaka, ka katram autoram tas ir atšķirīgs, taču ir vērojamas kopīgas tendences. Literatūrā pārsvarā ir sastopams dalījums, kurš pēc tam iedalās sīkāk:

fiziskā agresija – spēka pielietošana pret citiem cilvēkiem, uzbrukums,

netiešā agresija – netiešā veidā virzīta uz otru cilvēku. Tā izpaužas baumošanā, ļaunos jokos, sišanā ar dūri pa galdu, durvju aizsišana u.c.,

nosliece uz uzbudināmību – gatavība pie mazākā uzbudinājuma “aizsvilties” dusmās, runāt rupjības, asi atbildēt u.c.

negatīvisms – opozicionāra uzvedības forma, kas virzīta pret autoritāti vai vadību. Tā variē robežās no pasīvas pretošanās līdz aktīvai cīņai pret kādiem uzstādītiem likumiem vai ierobežojumiem,

aizvainojums – skaudība un apkārtējo neieredzēšana, kam pamatā ir aizvainojums, kas ir reālu vai iedomātu iemeslu izsaukts,

aizdomīgums – neuzticēšanās un uzmanīšanās attiecībā pret cilvēkiem, kas balstās uz pārliecību, ka apkārtējiem ir ļauni nodomi,

verbālā agresija – negatīvo jūtu izpausme caur strīdiem, bļaušanu, draudiem, lamāšanos un citu,

vainas apziņa – pārliecība, sirdsapziņas pārmetumi, ka viņš ir slikts cilvēks, rīkojas ļauni utt.

Runājot par agresiju, jāpiemin faktori, kas to veicina un ietekmē, minēšu situatīvos faktorus :

No apkārtējo cilvēku atbalstošās vai neatbalstošās attieksmes pret agresīvo rīcību ir atkarīga agresijas izpausmes palielināšanās vai samazināšanās. Šī apkārtējo cilvēku attieksme var kalpot kā pozitīvs vai negatīvs pastiprinājums.

Ar to saprot gan paša cilvēka uztveres īpatnības jeb viņa interpretāciju apkārtējo rīcībai, gan to agresijas uztveri, kas tiek demonstrēta masu informācijas līdzekļos. Arī tas var pastiprināt vai samazināt cilvēka agresīvo uzvedību.

Lai rastos kāds priekšstats par šīm teorijām, turpmāk tiks apskatītas populārākas no tām instinktu teorija, sociālās iemācīšanās teorija un bioloģiskā pieeja.

Pēc šīs teorijas sanāk, ka visa dzīve ir virzīta uz nāvi un, ka dzīves instinkti darbojas tā, lai šo nāvi atvirzītu, cik ilgi vien tas ir iespējams[12].