Bērnu attīstības psiholoģija

‘”Daudzi vecāki sākot ģimenes dzīvi galvenās rūpes pievērš bērniem. Un cik liela ir vilšanās, kad bērni izaugot nav attaisnojuši vecāku cerības(1.7.lpp.).” Tādēļ autors uzsver cik svarīga ir viņa izstrādātā etoloģiskā metode, ar kuras palīdzību tiek izpētīta kādi procesi iespaido bērna stabilu izaugsmi un veselīgu attieksmi pret apkārtējo pasauli. Nenoliedzami bērna audzināšana ir viens no svarīgākajiem un vajadzīgākajiem ģimenes uzdevumiem. Bet diemžēl mūsu dienās lielākais uzsvars tiek likts uz cilvēku saražotajiem materiālajiem labumiem. Autors izsaka trauksmi par to, ka mūsu dienās cilvēki un sabiedrība par dzīves normu sāk pieņemt ačgārnus pieņēmumus un kļūdainas dzīves normas( 1. 8.lpp.). „Tādēļ autors iesaka etoloģisko pieeju lai izprastu bērna uzvedību un reakciju uz to. Autors izpētot bērnu izturēšanos dzīves pirmajā gadā secina, ka tad bērnam izveidojas pirmās uzvedības pamatprocesi, ar kuru palīdzību bērns sazinās ar saviem vecākiem un signalizē par nepieciešamību pēc tiem. Bērna aktivitāti raksturo vajadzība redzēt māti. Pie zemas intensitātes bērnam pietiek tikai ar signālu par mātes esamību. Pie vidējas intensitātes bērnam rodas vēlēšanās sajust māti, pieskarties tai. Visaugstākā intensitātē bērns ir uztraucies un nemierīgs. Lai to nomierinātu ir nepieciešama mātes ilgstoša apmīļošana( 1.9.lpp.).Autors pamana, ka šī pieķeršanās un savstarpējais atbalsts ir nepieciešams arī pārējiem cilvēkiem dažādos vecumos.

„Pētot jaunās māmiņas pirms dzemdībām atklājās, ka tām māmiņā, kurām pirms dzemdībām tika sniegts pastāvīgs atbalsts un rūpes no citu sieviešu puses, dzemdības veica uz pusi īsākā laikā nekā tās māmiņas, kurās atradās pirms dzemdībām vienas. Arī kontakts ar bērnu aprūpētajām māmiņām bija labāks.

Nobeigumā autors uzsver, ka viņa mērķis ir palīdzēt topošajiem vecākiem kļūt par apzinīgiem un labiem vecākiem saviem bērniem. Prast sagatavoties bērna ieņemšanai, dzemdībām un bērna audzināšanas grūtībām. Ļoti lielu nozīmi autors piešķir savstarpējai vecāku komunikācijai un pieredzes apmaiņai, kā arī savstarpējai palīdzībai bērnu audzināšanā. Autors optimistiski nobeidz ar vārdiem, ka tomēr vēl ir daudz labvēlīgo ģimeņu, kuras saprot bērna problēmas un ir gatavi sniegt savu atbalstu citām ģimenēm( 1.23.lpp.).