Bēthovens un viņa daiļrade

Ludvigs nāca pasaulē 1770.gadā. Precīzs viņa dzimšanas datums nav zināms. Tajos laikos nebija pieņemts pierakstīt datumu jaundzimušajiem no „trešās kārtas”. Saglabājies tikai ieraksts Bonnas sv.Remigija katoļu baznīcas grāmatā, ka Ludvigs van Bēthovens kristīts 1770.gada 17.decembrī. no tā var izsecināt, ka viņš ir dzimis pāris dienu pirms tam.

Ludviga pirmie dzīves gadi pagāja pārtikušā un saskanīgā ģimenē. Johanam toreiz bija stabilas darba vieta, kaut arī neievērojama. Ludvigs vecākais (komponista vectēvs) gan morāliski, gan materiāli atbalstīja gļēvo un vieglprātīgo Johanu. Taču pēc tēva nāves Johans tikko ar pūlēm spēja uzturēt savu lielo ģimeni, arī viņa stāvoklis kā galma tenoram arvien pasliktinājās. Ar laiku cita pēc citas tiek pārdotas vecā kapelmeistara lietas.

Māte, ko Ludvigs ļoti mīlēja, nevarēja sekot līdzi dēla audzināšanai, jo mazākie bērni, trūkums un slimība atņēma viņai visus spēkus, tāpēc mazais Ludvigs, gandrīz bez uzraudzības, pavadīja laiku uz ielas kopā ar sava vecuma bērniem. Tēvs ar viņu gandrīz nemaz nenodarbojās un bija pret viņu vai nu pārmērīgi bargs, vai arī deva tiem pilnīgu vaļu.

Kad Ludvigam bija 5 gadi, ģimene pārcēlās uz Reinas ielu maiznieka Fišera mājā. No dzīvokļa logiem pavērās skats uz lielisko upi uz laukiem un ciemiem Reinas labajā krastā, uz Septiņkalnes apveidiem.

Līdz 10 gadu vecumam Ludvigs mācījās pamatskolā, kur galvenais priekšmets bija latīņu valoda, bet otrā vietā aritmētika un vācu pareizrakstība. Skolas gadi viņam maz ko deva. Viņš tā arī neapguva reizināšana iemaņas un pieturzīmju pareizrakstību. Neizdevās arī iegūt vidējo izglītību: ģimenē valdīja trūkums, un jau 10 gadu vecumā viņš palika ārpus skolas. Cenzdamies atgūt nokavēto viņš daudz lasīja un mēģināja mācīties kopā ar vairāk attīstītiem draugiem. Dažos gados jaunais Bēthovens iemācījās veikli lasīt latīniski, iemācījās franču un itāliešu valodu (tomēr rupjas kļūdas abu rakstībā viņam bija arī kā pieaugušam).

Arī mūzikas nodarbības līdz 10 gadu vecumam viņam nebija sistemātiskas. Vairākus gadus no vietas viņš mācījās pie dažādiem pedagogiem, to bija ne mazāk kā pieci. Zēna izcilais talants parādījās ļoti agri, un tēvs, meklēdams izeju no trūkuma cerēja, ka Ludvigs kļūs par „brīnumbērnu”, otru Mocartu . Johans griezās pie galma ērģelnieka H.Ēdena, sava nelaiķa tēva drauga, kurš apņēmās bez maksas apmācīt astoņus gadus veco zēnu. Nav zināms, vai mācības aprobežojās tikai ar ērģeļu spēli. Bēthovens atceras, ka Ēdens viņam licis spēles laikā turēt mierīgi ķermeni un rokas.

Drīz vien Ēdenu nomainīja cits skolotājs, aktieris Tobiass Pfeifers(Johana jautrais pudeles brālis), kas bija apmeties Bēthovenu namā. Bez šaubām tas bija apdāvināts cilvēks, kaut arī ar tieksmi uz kumēdiņiem. Būdams Bonnas trupas drāmas artists, viņš pēlēja oboju, flautu, svilpoja, atdarinādams putnu dziedāšanu, un rādīja burvju mākslu.