Bez siltuma dzinējiem nevar

Romāns pirmoreiz – stipri cenzētā formā – publicēts padomju žurnālā "Moskva" 1966. 1967. gadā. 1969. gadā Frankfurtē pie Mainas romāns izdots nesaīsināts un tam pievienotas atzīmes par padomju cenzūras svītroto. Pēc tam arī PSRS tiek izdots romāna pilnais variants (1973.g.). Latviešu valodā romāns Ojāra Vācieša tulkojumā pirmoreiz izdots 1978. gadā (pēc tam romāns piedzīvojis vairākus atkārtotus izdevumus).

Romāns „Meistars un Margarita”, manuprāt, ir diezgan neparasts darbs. Lasot to, ļoti ātri lasītājs tiek ierauts Bulgakova izveidotajā pasaulē. Neparastas vietas maiņas neļauj atslābt un rada pārdomas par sakarībām starp šim brīžam šķietami nesaistītajām lietām. Izlasot romānu, rodas pārdomas par darbā paustajām attiecībām. Tajā mīlestība ir attēlota tik ļoti spēcīga un nesatricināma, ka nekas nespēj tai stāties pretī, ne attālums, ne laiks. Un neviļus rodas jautājums vai arī mūsdienās kas līdzīgs būtu iespējams. Romānā ir ļoti daudz notikumu un lasot ir jāprot sasaistīt tos un izdomāt, ko autors ar to visu ir domājis. Romāns liek domāt par cilvēka liekulību, alkatību un citiem netikumiem, kuru dēļ arī sākas nepatikšanas. Un tomēr visam cauri vijas vēl kāda cilvēciska īpašība – piedošana, kura nobeigumā atbrīvo visus tēlus no ciešanām.

Teksts veidots ļoti neparasti. Autors darbībai licis risināties it kā pat divās paralēlās pasaulēs Krievijas 30. gadu sabiedrībā un Jerušalajimā Jūdu zemē daudzus tūkstošus gadu atpakaļ. Un tomēr notikumi, kas risinās abās pasaulēs ir saistīti, tikai lasītājam pašam jāprot šo saikni saskatīt. Šķiet, ka ir bijis nepieciešams paiet daudziem tūkstošiem gadu, lai Jūdu zemes valdnieks Poncijs Pilāts kļūtu brīvs. To panākusi persona, kas dzīvojusi Maskavā ilgu laiku Poncija Pilāta.

Viens no romāna galvenajiem vadmotīviem ir galveno tēlu Meistara un Margaritas mīlestība. Ja pirmajā daļa lasītājam vēl netiek sniegts smalks ieskats mīlas stāstā, tad jau uzsākot otro daļu Bulgakova vārdi ir zīmīgi – „es parādīšu tev tādu mīlestību!". Un tik tiešām, grāmatā attēlotā mīlestība ir īsta un nemirstīga. Pat nāve abus mīlniekus nespēja šķirt, jo tāds bija Ješua lūgums, lai abus nogādā mūžīgā miera valstībā, kur viņu mīlestība varēs plaukt bez raizēm, bez skaudības un bez citu cilvēku iejaukšanās. Un tā arī notiek, ka, pēc pārciestajām grūtībām uz zemes, Meistars un Margarita beidzot nonāk aizkapa valstībā, kur beidzot var būt mūžīgi kopā. Un ļauties savai nemirstīgajai mīlestībai mūžīgi.

Tomēr mīlestība nav vienīgais vadmotīvs, kas vijas cauri stāstam. Arī piedošana un grēku atlaišana šajā romānā ir bijusi neatņemama sastāvdaļa. Kad Poncijs Pilāts nevēlējās apžēlot Ješua, kura rīcība pat nebija nekā nosodāma, pats valdnieks tika sodīts ar sava veida lāstu, kura dēļ viņš daudzus tūkstošus gadus palika ieslodzīts tādā kā paralēlajā pasaulē, nespēdams nomirt, bet nevarēdams arī dzīvot. Un tikai kad Meistars bija pateicis vārdus „tu esi brīvs!”, ap Ponciju radītais akmens mūris sagruva un viņš kļuva brīvs, aizsoļodams pa mēnessgaismas ceļu.