Bezdarbs kā psiholoģiska un sociālekonomiska problēma

 ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaits (tūkstošos, %), nodarbināto iedzīvotāju skaits un īpatsvars iedzīvotāju kopskaitā (tūkstošos, %)

 nodarbināto iedzīvotāju skaits sadalījumā pēc dažādām pazīmēm (dzimuma, vecuma, izglītības, dzīves vietas, nodarbinātības statusa, veicamā darba veida, darba vietas ekonomiskās darbības veida, tās atrašanās vietas un īpašuma formas, amatiem un profesijām, nostrādātā laika u.tml.),

 reģistrēto bezdarbnieku skaits gada beigās (tūkstošos), reģistrētā bezdarba līmenis gada beigās (%), u.c.

Visbiežāk bezdarbu definē kā tādu situāciju ekonomikā, kad ekonomiski aktīvie iedzīvotāji, kas vēlas strādāt, nevar šo vēlmi īstenot darba vietu trūkuma dēļ.

Ilgstošais bezdarbnieks persona, kas darbu nevar atrast ilgāk par 12 mēnešiem.

Starptautiskajā literatūrā izšķir dažādas bezdarba formas, kas lielā mērā ir saistītas ar bezdarba cēloņiem.

Frikcionālais bezdarbs ir saistīts ar darba meklēšanu. Frikcionālais bezdarbs parādās, kad:

 iedzīvotāji ienāk darba tirgū un meklē savu pirmo darbavietu,

 tiecoties pēc labākiem darba apstākļiem, augstākas darba algas, piesātinātāka darba satura, iedzīvotāji aiziet no darba un meklē citu.

Šo bezdarba veidu uzskata par neizbēgamo un attīstību sekmējošo.

Strukturālais bezdarbs saistīts ar izmaiņām ekonomikas struktūrā. To var izraisīt jaunu tehnoloģiju ieviešana, jaunu nozaru attīstība un eksistējošo nozaru likvidēšana, kas rada tādu situāciju, ka:

 dažas specialitātes zaudē savu aktualitāti vai mainās šo specialitāšu kvantitatīvais ietilpīgums,

 iedzīvotāju kvalifikācijas prasmes neatbilst jaunajām prasībām, un rodas nepieciešamība pārkvalificēties, apgūt jaunās profesijas.

Ciklisku bezdarbu izraisa kritums ekonomiskajā aktivitātē. Kad kopējais pieprasījums pēc precēm samazinās, nodarbinātības līmenis samazinās un aug bezdarba līmenis.

Sezonas bezdarbs ir saistīts ar nevienādu pieprasījumu pēc darbaspēka dažādos laika periodos. Kā nozares, kurām raksturīgas ražošanas apjoma un līdz ar to pieprasījuma pēc darbaspēka sezonas svārstības, var minēt lauksaimniecību, būvniecību un tūrismu.

Slēptais bezdarbs – tā ir situācija, kad faktiski nestrādājošie uzņēmumi neatlaiž savus darbiniekus, bet liek strādāt saīsināta darba laika režīmā vai arī palaiž darbiniekus ilgstošā neapmaksātā atvaļinājumā. Tādus darbiniekus formāli nevar uzskatīt par bezdarbniekiem, tomēr tie nestrādā un darba algu nesaņem, bet gaida, ka darbs drīzumā parādīsies. Tajā pašā laikā cilvēki negrib aiziet no darba un kļūt par bezdarbniekiem, jo nav pārliecināti, ka varēs atrast citu darbu. [12; 94 – 95]

Nereģistrētā nodarbinātība – tā ir: darbs bez darba līguma, darba līgums nav noformēts atbilstoši spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem, daļēji nenomaksāti nodokļi, kā arī neapmaksātas virsstundas.

Neskatoties uz to, ka Darba likums ar tajā ietvertajiem mūsdienīgajiem darba tiesību principiem un normām ir spēkā jau vairākus gadus, joprojām daudzos uzņēmumos tiek pārkāptas darba attiecības reglamentējošo normatīvo aktu prasības. Darba devēji un, jo īpaši, darbinieki joprojām nav pietiekami informēti darba tiesību jautājumos. Labklājības ministrijas izdotajā „Sociālajā ziņojumā par 2006. gadu” norādīts, ka veicot uzņēmumu apsekojumus 2006. gadā, atklātas 1 802 nelegāli nodarbinātas personas. Visvairāk nelegāli nodarbināto personu atklāts Rīgā 582, Latgalē 263, Zemgalē 259 un Ziemeļvidzemē 235, kas norāda, ka šajos reģionos ir lielāka ekonomiskā aktivitāte un darbu izpildē tiek iesaistīts lielāks nelegāli nodarbināto skaits. [10; 81]