Biogrāfija.
Savu dzīvi esmu sācis kā ļoti daudzi cilvēki. Respektīvi kā mazs puņķains bērnelis.Gāju bērnudārzā. Pēc bērnudārza beigšanas protams vajadzēja sākt iet skolā. Es kā jau gudrāks būdams izvēlējos Rīgas 73.vidusskolu un mācījos tur līdz 9. klasei. Diemžēl Rīgas 73. vidusskola vairāk tā nesaucās, jo pēc manas aiziešanas skolotāji bija spiesti nomainīt skolas nosaukumu, jo es esot aptripījis skolas cēlo vārdu.Tagad viņa saucās kaut kāda tur koledža.Ja gribat to apskatīt, tā atrodas Āgenskalnā, bet vispār tur nekā tāda nav ko vajadzētu tiešām redzēt. Parasta mājele no kuras nemitīgi skrien ārā mazi puņķaini bērneļi.
Pēc pamatskolas izdomāju, ka būtu ļoti glauni, ja es ietu mācīties par radioinženieri. Domāts - darīts aizgāju arī. Tas bija RRAT Rīgas RadioaparātbūvesTechnikums.Vispār tur bija interesanti. Iepazinos ar pirmajiem reāliem dzērīšiem. Bija jautra dzīve līdz brīdim kad visus manus draugus izmeta no technikuma un es paliku viens pats lielajā technikumā.Kā jūs domājiet vai ir forši, ja tu esi viens pats technikuma audzēknis un tevi moca katru dienu simtiem pasniedzēju. Atbilde ir viena NĒ. Tāpēc es liku plecos cisu maisu un devos meklēt laimi Rīgas 41 vidusskolu. Protams kā jau vienmēr pēc manas aiziešanas no technikuma, tas tika nosaukts citādāk. Un kā jau pierasts - par kaut kādu koledžu.
Rīgas 41. vidusskolā bija zelta dzīve. Tur bija ļoti daudz stilīgu dzērīšu kas man ir labi draugi vēl joprojām Putns, Mārtiņš (known as Marchello), Raimītis (known as Klabušs), Vitāls, un no žubītēm - Avita un Agnese (known as Māsas šmigas). Vēlāk es iepazinu dažus ļoti spējīgus cilvēkus kas agrāk bija mācījušies 41. vidusskolā un ar kuriem vēlāk krustojās mani ceļi - Vilni (known as Pedža) un Strazdiņu.41. vidusskolā es vēl biju samērā neizvirtis, jo es tai laikā biju sportists, vicināju dūres boksa ringā un tas notika sporta klubā "daugava". Vienu brīdi pat biju tik tālu savicinājies ka piedalījos Latvijas meistarsacīkstēs un dabūju 2. vietu. Bet bija jau laiks sākt izvirst. Tā es sāku pīpēt, tusēties ar dzērīšiem arī šo to iešmigot. Visumā tas nemaz nebija neinteresanti. Beidzot pināca brīdis beigt skolu. Domāts - darīts beidzu ar. Rīgas 41. vidusskola ir vienīgā skola kurai pēc manas aiziešanas nav nomainīts nosaukums. Es esmu lepns ar šīs skolas skolotāju gara stiprumu.
Pēc videnes aizgāju mācīties uz Rīgas Aviācijas Institūtu pie nēģeriem, bet drīz man nēģeru valoda apnika (nēģeru valoda bija trīs reizes nedēļā) un es atstāju šo skolu uz karstām pēdām. Protams, pēc manas aiziešanas skolu nosauca LNI - Latvijas Nēģeru Institūts ar ko viņi bija ļoti apmierināti. Viņi aiz prieka vicināja savas melnās dūrītes un skaļi gavilēja savā nēģeru valodā, bet viņu prieki bija īsi, jo drīz vien izformēja to viņu institūtu un viņi bija spiesti atgriezties savās ciltīs.
Nemanot bija pienācis laiks vilkt kājās zābakus un iet armijā. Kā jau īstens Latvietis es izvēlējos Latvijas armiju kas ir slavena ar saviem varoņdarbiem. Mani iesauca ASMC Aizsardzības spēku Mācību Centrā Lilastē.Tur nemaz nebija forši no rītiem vajadzēja skriet (kaut gan es jau nemaz tik tizls nebiju varēju paskriet tīri labi, bet tikai negribējās), ēst deva kaut kādu her.Kamēr pie tās pieradu pagāja pusgads.Vajadzēja iet norīkojumos - dežūrēt, mazgāt grīdas, negulēt u.t.t. Mājās arī nelaida. Pēc učebkas (mācību kursa) bija drusku labāk es izgāju kaprāļu kursus un pārvērtos par kaprāli. Kaprālis no parasta zaldāta atšķiras ar to, ka viņam ir divas strīpiņas uz pleciem atšķirībā no kareivja kam nav nevienas. Un kaprālis var komandēt zaldātus piem: Eu tu tormozs ko tu velcies. Paskriet nevari? vai arī Kas ir pediņii nemākam laikā saģērbties??? Vispār Latvijas armijas kaprālim bija jāzin ļoti daudz labu un interesantu komandu. Tā nu es komandēju tos nabaga zaldātiņus kamēr mūsu daļa pārgāja uz Ādažiem, kur vēl šobaldien ir mācību centrs. Ādažos es padienēju kādu mēnesi pēc tam mani pārkomandēja uz Aviācijas bāzi Lielvārdē, kur dzīve bija interesantāka nekā Lilastē vai Ādažos. Tur es varēju nedarīt neko, vai arī to ko man labāk gribējās,(protams normas robežās). Labāk man gribējās spēlēt ģitāru. Es jau biju ar to niekojies agrāk bet Lielvārdē bija viens cilv. kas tīri labi mācēja to darīt un iemācīja man ar.
Vēl es sportoju, jo es biju ieņēmis galvā, ka pēc armijas es gribu dienēt Jūras spēku Speciālo Uzdevumu Vienībā, bet tur tik vienkārši nevarēja tikt iekšā. Es no rītiem skraidīju pa lidlauku un visi domāja, ka es esmu stulbs, bet neviens to neteica jo es biju kaprālis un pēc dažiem mēnešiem man bija jāiet mājās. Citreiz kad man bija slikts garastāvoklis es liku skriet arī mūsējiem kareivīšiem kas skriešanu bija redzējuši tikai filmās un varbūt arī učebkā.
Pēc dienesta Lielvārdē es biju izpildījis savu pilsoņa pienākumu un varēju domāt ko darīt tālāk. Daudzi mani draugi pa to laiku bija nopirkuši mašīnas sākuši dzīvot ar žubītēm u.t.t.A es nē. Principā vajadzēja kaut ko darīt. Tā nu es sāku kārtot eksāmenus lai varētu iestāties NBS SUV. Eksāmeni bija tāpat viens bariņš - teorija par ieročiem, reglamenti. Bija jāpilda visādi fiziski vingrinājumi - jāskrien 5km 21 minūtē, jāpeld formā ar ķieģeli somā, jāorientējās u.t.t. Tomēr es beidzot tur iestājos. Īstenībā tur nekā stilīga nebija man maksāja apm 100 Ls mēneī, un visu laiku bija jāklausās cik tagad armijai ir grūti, un nav armijai tās naudiņas. Bet vispār šo to es tur iemācījos tādas lietas kā izpletņlēkšana, šaušana, peldēšana (arī zemūdens) un vēl viskautkas.(ka nav labi čurāt hidrokostīmā).
Īstenībā tāda karavīra dzīve man nebija pa prātam, tāpēc es no turienes aiztinos un sāku dzīvot citādāku dzīvi ne uzreiz vieglāku , bet savādāku. Tomēr lai sāktu citādāku dzīvi vajadzēja naudu a naudu varēja dabūt 5 veidos:
1. Nozagt
2. Atrast apslēptu mantu
3. Iet strādāt
4. Pārdot visu kas man ir
5. Aizņemties un neatdot
Es ilgi lauzīju galvu kuru no punktiem izvēlētis un paliku pie 3. vienīgais bija jāizdomā ko es varu darīt. Tā nu beigās sanāca, ka aizgāju strādāt par celtnieku. Īstenībā ne par celtnieku kas ceļ, bet par to kas pienes celtniekiem visādus tur mālus un koturvēl visu. Tad pienāca brīdis kad man tas apnika un es aizgāju strādāt vienā firmā par sagādnieku. Braukāju apkārt pa Latviju un vadāju visādus būvmateriālus.Tajā laikā es sāku interesēties par datoriem un visādām tur iespējām ko mums sniedz datori un es pat sainteresējos tik tālu ka pats nopirku vienu no pasaules daudzajiem datoriem un sāku to apgūt. Kad biju gana apguvis man izdevās tikt strādāt uz Lattelekom IS par adminu vienā no daudzajām Lattelekom mājām un kādu laiku paadminojos. Pēc tam es nokārtoju vienu bariņu Cisco eksāmenu un no parasta admina kļuvu par CCNP kas ir pilntiesīgs konfigurēt (pareizi) šos maģiskos Cisco routerus. Tāpat gadiem ejot nācu pie slēdziena ka sports nemaz nebija tik slikta lieta tādēļ nolēmu nodarboties ar džudo - klubā “bosko” pie Koļas. Pašā sākumā bija tā ka no rītiem likās, ka esi pakļuvis zem traktora, bet ar laiku bija OK. Tāpat man intresē arī viskautkas kas saistīts ar ūdeni laivām, kuģiem , jahtām utt. Neesmu pārtraucis spēlēt ģitāru reizēm pat sanāk arī kautko pasham arī sacerēt.
