Bites un medus: ceļš no zieda līdz saldai glāzei

Pirmais darbs ir atrast ziedus un savākt no tiem nektāru, kas nonāk bites medus maisiņā. Šis somveidīgais dobums atrodas vēderiņa priekšdaļā un no pārējā vēderiņa ir atdalīts ar vārstuli.

Šajā dobumā notiek medus gataovšanas pirmais posms. Tur nektāra cukurs iesaistās ķ;imiskās reakcijā. Pēc tam no nektāra tiek atdalīts liekais ūdens tas iztvaiko, pateicoties siltumam stropā.

Medus, ko darba bites sanesušas šūnās, satur tik daudz ūdens, ka var glābties mūžīgi. Medus tiek ievietots šūnās, lai tas nogatavotos un nākotnē kalpotu bišu uzturam.

Starp citu, kad bites neatrod nektāru, tās vāc visdažādākos saldos sķidrumus, piemēram, dažu vaboļu vai augu izdalītus.

Ir vairāki paņēmieni, kā cilvēks iegūst medu no bišu stropa.

To no kārēm var izpiest ar spiediena palīdzību, vai arī pārdot medu ar visām šunām. Tomēr lielāko medus daudzumu no kārēm izņem at speciālas centirfūgas palīdzību.

Medus krāsu un garšu ļoti ietekmē tas, no kādiem ziediem ir kākts nektārs un kādā vietā ir atradies strops. Medus satur apbrīnojamu skaitu dažādu vielu. Galvenās sastāvdaļas ir divi cukuru veidi: frukroze un glikoze. Medū arī ir neliels daudzums saharozes, maltozes, dekstrīna, minerālvielu, visdažādāko fermentu, vitamīnu, pavisam mazliet proteīna un dažādu skābju.

Medus ir dažāds pēc krāsas un garšas – to ietekmē augs, kas ir bijis nektāra avots. Apgabalos, kuros ražo medu, parasti ir tikai daži augi, ko var izmantot nektāra vākšanai.

Bišu sropā valda sarežģīta sabiedriskā organizācija, kas varbūt ir pat sarežģītāka par cilvēku sabiedrības struktūru. Nav tādu dzīvnieku, kas šajā ziņā līdzinātos bitēm. Bite var izdzīvot tikai kopā ar koloniju. Vienatne tai nav nākotnes.

Koloniju veido bišu karaliene (māte), tūkstošiem darba bišu un noteiktos gadalaikos arī daži simti vai pat tūkstoši (tēviņu).