Bizantijas kultūra

Bizantija sevi uzskatīja par Romas varas mantinieci, tās tradīciju glabātāju un īstās kristīgās ticības (pareizticības) sargu; un ar to ļoti lepojās. Iedzīvotāji, kuri nebija dzimuši romieši, sevi dēvēja par romāņiem.

Veidojās jauna kultūra, jauni pasaules uzskati un jauna garīgā dzīve; viņu bāze gan ir antīkās tradīcijas, bet uz šiem pamatiem veidotā kultūra ir tik orientāliska, ka tajā grūti saskatīt antīkās kultūras principus. Romiešu absolūtisms, asīriešu kareivība, ēģiptiešu ticības fanātisms – to visu savienojot, radās jaunā Bizantijas kultūra.

Bizantija savā pastāvēšanas sākumposmā turējās pie kosmopolītiskām Romas tradīcijām – lai gan Bizantija šķiet Romas impērijas kopija, patiesībā tā sastāv no hellēnisma pamatiem un tiem pievienotām Austrumu kultūru vērtībām. Vēlāk grieķiskais elements arvien vairāk ņēma virsroku.

Viens no Bizantijas impērijas ilgpastāvēšanas iemesliem bija valsts milzīgais kulturālais iespaids uz kaimiņtautām – ne vien slāviem un arābiem, bet arī ģermāņu barbaru valstīm. Bizantija bija kultūras centrs, bizantiešu mākslinieki un zinātnieki izplatīja viņu kultūru.

Bizantijas galvaspilsētā – tolaik ļoti svarīgā tranzīttirdzniecības centrā – sabrauca tirgotāji no tālām zemēm. Konstantinopoli sauca par zelta tiltu starp Austrumiem un Rietumiem. Bizantija rosīgi tirgojās ar daudzām zemēm un tautām, galvenokārt ar Austrumu valstīm – Arābiju, Irānu, Indiju, Ķīnu u.c. No Austrumiem tirgotāji galvenokārt ieveda zīda audumu, ziloņkaulu, dārgakmeņus un garšvielas, bet izveda apģērbus, izšuvumus, stikla izstrādājumus.

Justiniāna I laikā (527. – 565.) bija vērojams lielākais uzplaukums Bizantijas vēsturē. Imperators cēla lielas, varenas celtnes visās Bizantijas lielākajās pilsētās, slavenākā no celtnēm – Sofijas katedrāle Konstantinopolē.