Bizantijas kultūra (IV— XV gadsimtā)
Bizantijas impērija bija Romas un Austrumu helēnisko valstu kultūras mantiniece. Visā agro viduslaiku posmā tā bija spilgtas un savdabīgas garīgās un materiālās kultūras centrs. Atšķirībā no Rietumeiropas kultūras Bizantijas kultūru daudz mazāk ietekmēja barbaru tautas. Tomēr tā nebija vienīgi grieķu kultūra. Gluži otrādi, tā ir savdabīga tādēļ, ka apvieno romiešu un helēniskās kultūras tradīcijas ar impērijas robežās dzīvojušo tautu oriģinālo kultūru, kuras sākumi meklējami sirmā senatnē. Bizantijas kultūru radījuši ne tikai grieķi, bet ari ēģiptieši, sīrieši, Mazāzijas un Aizkaukāza tautas, Krimas ciltis un slāvi, kas bija apmetušies uz dzīvi impērijas teritorijā. Bizantijas kultūru daļēji ietekmēja arī arābi.
Bizantijas ziedošās pilsētas joprojām bija izglītības centri, kur, balstoties uz antīkās pasaules sasniegumiem, turpināja attīstīties zinātnes un amatniecība, tēlotāja māksla un arhitektūra. Bizantijas tirgotāji tirgojās ar tālām aizrobežu zemēm, nodibināja diplomātiskus sakarus ar dažādām valstīm, par kurām viņiem bija vajadzīgas ziņas. Tas veicināja un paplašināja ģeogrāfijas un dabas zinātņu attīstību. Preču naudas attiecību attīstība radīja sarežģītu civiltiesību sistēmu un sekmēja jurisprudences uzplaukumu. Visā Bizantijas kultūras vēsturē pastāvēja arī dažādi viedokļi, no vienas puses, baznīcas pārstāvji, kas aizstāvēja baznīcas askētisko ideālu, ka miesa jāpakļauj garam, cilvēks —reliģijai, slavināja stipras monarha varas un varenas baznīcas idejas; no otras puses, brīvdomības pārstāvji, kas parasti izvirzīja dažādas pret baznīcu vērstas ķeceru mācības un zināmā mērā aizstāvēja cilvēka personas brīvību, kā arī cīnījās pret valsts un baznīcas despotismu. Visbiežāk tie bija cēlušies no pilsētas iedzīvotāju aprindām, sīkajiem feodāļiem, garīdzniecības zemākajiem slāņiem.
Īpaša nozīme ir Bizantijas impērijas tautas kultūrai. Tā ir ļoti daudzpusīga un izpaužas dažādos veidos. Bizantijas impērijas tautas kultūra aptver tautas mūziku un dejas, baznīcas izrādes un teātra izrādes, kas saglabājušas antīko mistēriju iezīmes, tautas varoņeposu, kas apdzied slavenu karotāju varoņdarbus, satīriskās fabulas, kurām ir ass atmaskotāj raksturs un kuras izsmej slinko un cietsirdīgo bagātnieku netikumus, viltīgos mūkus, pērkamos tiesnešus utt. Nav iespējams par augstu novērtēt tautas meistaru ieguldījumu Bizantijas arhitektūras un glezniecības pieminekļu radīšanā, lietišķajā mākslā un mākslas amatniecībā.
Agrīnajā periodā Bizantijā vēl bija saglabājušies senie antīkās izglītības centri Atēnas, Aleksandrija, Beiruta un Gaza. Taču sakarā ar kristīgās baznīcas uzbrukumu antīkajai pagānisma izglītībai daži no šiem centriem panika. IV gadsimtā likvidēja zinātnes centru Aleksandrijā un ugunsgrēkā aizgāja bojā slavenā Aleksandrijas bibliotēka, bet 415. gadā fanātiskie mūki saplosīja izcilo zinātnieci (sievieti) matemātiķi un filozofi Ipatiju. 529. gadā Justiniāns slēdza augstāko skolu Atēnās, kas bija pēdējais antīkās pagānisma zinātnes centrs.
Vēlāk par izglītības centru kļūst Konstantinopole, kur IX gadsimta tiek nodibināta Magnauras augstāka mācību iestāde, kurā līdztekus teoloģijai māca arī laicīgās zinātnes. 1045. gadā nodibināja Konstantinopoles universitāti, kurā bija divas fakultātes — juridiskā fakultāte un filozofijas fakultāte. Konstantinopolē nodibināja arī augstāko medicīnas skolu. Visā Bizantijas impērijā darbojās zemākās skolas, tiklab baznīcas klosteru skolas, kā arī privātās skolas. Lielās pilsētās un klosteros bija bibliotēkas un skriptoriji, kuros pārrakstīja grāmatas.
