Biznatijas kultura

Visariona darbos. Visu šo zinātnieku pasaules uzskata raksturīgas iezīmes ir interese par cilvēka garīgo dzīvi, individuālisma sludināšana, antīkās kultūras dievināšana. Tā nav nejaušība, ka tieši šie darbinieki bija cieši saistīti ar Rietumeiropas humānistiem un, pēc viņu pašu apgalvojuma, tos stipri ietekmēja.

Bizantijā bija tik stabilas antīkās historiogrāfijas tradīcijas kā nevienā citā viduslaiku pasaules valstī. Daudzu Bizantijas vēsturnieku darbi vēstures vielas izklāsta un kompozīcijas, antīko reminescenču un mitoloģisko tēlu pārpilnības. laicīgās ievirzes un kristiānisma vājās ietekmes, kā arī valodas ziņā ir stipri līdzīgi grieķu historiogrāfijas klasiķu — Herodota, Tukidida un Polibija darbiem.

Sevišķi daudz ievērojamu vēsturnieku Bizantijā darbojās VI gadsimtā un VII gs. sākumā. Šā laika historiogrāfija mums atstājusi vairākus vēstures darbus, ko sarakstījuši talantigie vēsturnieki — Prokopijs no Cezarejas, Mirinejas Agatijs, Menandrs, Teofilakts Simokata. levērojamākais no viņiem bija Justiniāna laika biedrs, vēsturnieks un politisks darbinieks Prokopijs no Cezarejas. Savā darbā «Justiniāna karu vēsture» viņš talantīgi aprakstījis sava laika dzīvi. Sajā oficiālajā darbā, sevišķi «Traktātā par celtnēm», Prokopijs slavē Justiniāna valdīšanas laiku. Bet savus patiesos uzskatus, kas atspoguļo senatoru aristokrātijas opozicionāri noskaņoto slāņu naidu pret «iznireli» Justiniānu, vēsturnieks, baidīdamies par savu dzīvību, pauž tikai memuāros. kas sarakstīti lielā slepenībā un tāpēc nosaukti par «Slepeno vēsturi». Šis sacerējums, kas «rakstīts ar žulti, nevis ar tinti», ir drīzāk politisks pamflets nekā vēstures sacerējums.

Ķeizara Konstantīna VII Purpurādzimušā (913—959) valdīšanas laikā valsts vara mēģina antīkās kultūras mantojumu pielāgot topošās feodāļu šķiras interesēm. Šajā nolūkā tika sastādīti vairāki vēsturisku rakstu krājumi un enciklopēdijas. Pats Konstantīns VII sarakstījis vairākus traktātus: «Par valsts pārvaldīšanu», «Par tēmām», «Par Bizantijas galma ceremonijām»,kuros ir, kaut ari tendenciozas, bet vērtīgas ziņas par tā laikmeta dzīvi, kā ari daudzi svarīgi vēsturiski un ģeogrāfiski dati, to skaitā ziņas par krievu zemēm.

XI un XII gadsimts ir Bizantijas historiogrāfijas ievērojama uzplaukuma laiks. Rodas daudzi izcili vēsturnieki — jau iepriekš minētais Mihails Psels, Anna Komnena, Ņikita Akomināts no Honām un citi. Svarīga nozīme šā laikmeta historiogrāfijā ir talantīgi, kaut ari loti tendenciozi uzrakstītajam Annas Komnenas sacerējumam «Aleksiāde». Tas ir panegiriks par godu viņas tēvam ķeizaram Aleksejam 1 Komnenam. Šajā vēstures sacerējumā, kas stāsta par pašas Annas Komnenas piedzīvotajiem notikumiem, sevišķi veiksmīgi aprakstīts Pirmais krusta karš, Alekseja 1 kari ar normaņiem, kā ari pastāstīts par to, kā Aleksejs 1 apspiež paulikiāņu sacelšanos. Annas cienīgs sāncensis bija otrs talantīgais tā laika vēsturnieks Nikita no Honām (XII gs. beigas — XIII gadsimts). Savā darbā «Romeju vēsture» viņš reālistiski un talantīgi aprakstījis traģiskos notikumus Ceturtā krusta karalaikā, kad bizantieši iekaroja Konstantinopoli.

Līdzās jau aplūkotajam Bizantijas historiogrāfijas virzienam, kura pārstāvjus stipri ietekmēja antīkais kultūras mantojums, Bizantijā bija ari citi virzieni, kas veidojās baznīcas teoloģiskās dogmatikas ietekmē.