"Blaumaņu ""Mērnieku laiki"": tēlu un vērtību analīze"

„Mērnieku laikos” ir daudz spilgtu tēlu, kas parāda šīs sakarības, liela daļa ir spējīga tikai ar muti strādāt, jo, iestājoties vajadzībai piepūlēties, vienmēr atrodas, kas svarīgāks, vai arī iemels, lai neko nedarītu. Tipisks piemērs ir Pietuka Krustiņš, kas, būdams skolotājs, bērnu izglītošanā nepiedalās nemaz, bet izklaidē dzīru viesus. Viņš uzskata sevi par pārāku, taču iemesla šādām domām nav, jo tie, kas maizi pelna ar grūtu un cītīgu darbu, ir simtkārt vērtīgāki, nekā tas, kurš dzīvo uz vientiesīgu ļaužu rēķina. Viņa izturēšanās pierāda divkosīgo un glumo iekšējo pasauli, kas nav noslēpjama aiz gudriem vārdiem un izteikumiem.

Romānā ir tēloti ne tikai liekvārdīgi cilvēki, bet arī tādi, kas apzināti dara ļaunu, izpostot dzīves un likteņus. Šim apzīmējumam visvairāk piederas Oļiņiete un Prātnieks, kuri, nespēdami piedot Lienai šķietamo nodevību, atriebjas viņai pēc sirds patikas, bez sirdsapziņas un žēluma. Prātnieks ir arī lielisks manipulators, kas acu priekšā aplaupa Slātavas un Čangalienas iedzīvotājus. Oļiņiete uzskatīdama sevi par Dievam līdzvērtīgu, vai pat pārāku, visus nodarījumus paveic ar viņa vārdu un aizstāvību, par saviem grēkiem sacīdama: ,,Man viņi ir piedoti jau priekš dzimšanas pie krusta staba." Neticama, gandrīz neizskaidrojama cietsirdība staro no šiem tēliem, viņu izturēšanās ir izķēmota un skatāma tikai greizajos spoguļos.