„Brakiem” un R Blaumani

Esiet sveicināti R.Blaumaņa dzimtajās mājās „Brakos”! Jūs esat atnākuši ciemos pie latviešu literatūras klasiķa, pie viena no iemīļotākajiem rakstniekiem tautā. Pie cilvēka ar gaišu un labestīgu dvēseli.

Pirms ieejam „Braku” pagalmā, mūs sagaida R. Blaumanis ar 7 sarkanām rozēm. Tā ir Oļega Skaraiņa skulptūra „Rozes mātei”. Tas ir veltījums rakstnieka pēdējam nācienam uz „Brakiem” 1908.gada februārī, kad viņš ar 7 rozēm nāca sveikt māti 70.dzimšanas dienā. Pats Blaumanis ir ļoti slims un ārstējas Rīgā, pret ārstu gribu viņš dodas uz Ērgļiem. Vispirms ierodas pie brāļa Arvīda. Brāļa sieva Anna izcep garšīgu kliņģeri, un lielā aukstumā un salā visi kopā dodas uz „Brakiem”. Ceļš tāls – 7 km, Blaumanim ir silts kažoks, te, paliekot karsti, tas tiek novilkts, te atkal uzvilkts. Lai cik grūts ir nāciens uz dzimtajām mājām, ir ļoti liels prieks, ka māte viņu gaida – kā vienmēr – mīļa, labestīga un viesmīlīga. „Brakos” vēl ir tumšs, taču viesi paceļ vīna glāzes par mātes veselību. Blaumanim ir laba sajūta – būt mājās, būt pie saviem mīļajiem. „Rakstnieks, visu laiku bija jautrs un priecīgs”, tā atceras R.Blaumaņa draugs J. Blaus.

Pēc šī nāciena Blaumaņa veselība strauji pasliktinās. Viņš jūtas ļoti vārgs un nespēcīgs, savā gultā saguļ vairākus mēnešus – nav spēka ne īsti piecelties, ne sevi apkopt, ne.... Tā aizrit marts, aprīlis, maijs. „Šaurā, piekvēpušā istabiņā, bez kārtīga ārsta uzraudzības un pienācīgas apkopšanas slimajam dzejniekam vajadzēja nogulēt vairākus mēnešus. Blaumanis bija it kā piemirsts. Tikai draugs A.Skuja atvēra sabiedrībai acis. Bet tas nāca par vēlu...”1 Mīļā māte rūpējās par dēlu, taču arī ļoti daudz slimo. Blaumanim ir nepieciešama palīdzība, nepieciešama nopietna ārstēšanās. Palīdzīgu roku sniedz rakstnieka draugi J. Greste, J. Rozentāls un A. Brigadere. Pateicoties viņiem, tiek saziedota nauda Blaumaņa ārstēšanai. Sāpīgi A. Brigaderei ir lasīt rakstnieka vēstuli, kurā viņš raksta (15. 19.maijs) : „Negribas jau man mirt, ļoti negribas, bet mani kremt daudz, daudz vairāk tas, ka es apklusīšu kā rakstnieks, kad es domāju radīt savus pilnīgākos darbus...” 2 Blaumanī ir skarbā atskārsme, ka nekas šajā dzīvē nav mūžīgs, ir nāves apjauta. Bet ne jau no nāves rakstniekam ir bail, bet no atskārsmes, ka daudz vēl darāmā, ka labākie viņa darbi vēl varētu būt...

Jūnija vidū, kad „Braku” pagalmā mežrozīšu krūms saulei pretī paver ziedu kausiņus, Blaumanis dodas ārstēties. Iekšējs spēks liek piecelties no gultas (kaut to nedarīja), kaut ko ieēst, pats jūtas jautrs un omulīgs – tas ir ticības spēks, tā ir cerība, tā ir vēlēšanās vēl dzīvot, vēl būt veselam, vēl saimniekot te, „Brakos”. Pagalmā viņu gaida nesēji ar krēslu. Ērgļu draugi pacēla krēslu un nesa, Blaumanis noņēma cepuri un noteica: „Sveiki! Uz redzēšanos!” Kā visiem gribējās tam ticēt, visiem – pat liepai, pat rožu krūmam, pat pelēkajam akmenim tīrumā. Un cik savādi ilgi Blaumanis lūkojās vēl uz savām mājām... Šoreiz pēdējo reizi... Ceļš ir tāls – uz Somiju, uz Takaharju sanatoriju. Blaumani pavada viņa draugs J. Greste.