Brīnumpasaka kā dvēseles valoda

Šķiet, apzināta pasaku vākšana un pētīšana aizsākusies tikai ap 18., 19. gs., un kā pirmos var minēt pasaules slavenos pasaku vācējus brāļus Grimmus, lai gan jau M. Luters bija pamanījis pasaku lielo nozīmi cilvēkam un gribēja jau tad pasakas apkopot grāmatā. Taču daudzi tā laika domātāji uzskatīja, ka pasakas jāprot stāstīt bērnu māmiņām un tās tāpat mutvārdos tiks pārmantotas, tām nevajag būt obligāti pierakstītām[Šmits 1922, 18]. Šķiet zināma taisnība bija arī šādai versijai, jo pasakas mantošana, tās transformācijas ir kolektīvās dvēseles dabīgs process, kuram pateicoties pasakas tiek ietērptas attiecīgā laikmeta valodā, tādā veidā saprotamāk uzrunā attiecīgo paaudzi. Taču, šeit jāizšķir divi nozīmīgi faktori: pirmām kārtām, pasaku sākotnēja pierakstīšana būtu izdevīga mūsdienu zinātnēm dažādu iemeslu dēļ un otrām kārtām, pasaku pierakstīšana dod mums iespēju šodien runāt par tām kā par dvēseles valodu, t.i., šodien, kad pasaku mantošana mutiski lielākajā sabiedrības daļā tikpat kā neeksistē, tās apkopošana un pierakstīšana ir vitāli nepieciešama. Jo mūsdienu cilvēks, viņa vārdiem izsakoties, ir tā aizņemts, ka tādām muļķīgām lietām nepievērš nekādu vērību. Tāpēc laikmetā, kad cilvēks tik ļoti tālu atrodas no dvēseles spārna, zinātnes lielais uzdevums būtu sagatavot materiālu racionālajam cilvēkam, kas varētu tikt pieņemts tam saprotamā valodā, lai pēdējais racionāli saprastu dvēseles svarīgo funkciju cilvēka dzīvē. Tā vien šķiet, ka masu psihozes, pasaules kari, popkultūra u.tml. lietas, kas neapšaubāmi parāda dvēseles protestu mūsdienu cilvēka vienpusīgajai nostājai, nespēj mainīt tā vienpusīgi racionālo pozīciju, pat neskatoties, ka visas šīs iepriekš minētās dvēseles izpausmes acīmredzami ir iracionālas dabas. Liekas, tādi fakti mūsdienu vienpusīgajam prātam, aizslīd kaut kur garām, viņa šaurajam redzeslokam. Šie fakti mudina steigties zinātnēm, kuras pēta cilvēka dvēseli, sniegt atbildi cilvēkam par viņa dvēseli. Viena no šīm zinātnēm ir dzīļu psiholoģija, kas cilvēku dvēseliskos procesus skaidro ar bezapziņas iracionālo raksturu un tās darbību ārpus telpas un laika[Франс 2004, 22; Юнг 2004, 311- 312; Хардинг 2003, 31]. Pie šīs tēmas mēs atgriezīsimies vēlāk un apskatīsim to dziļāk, taču vispirms ieskatīsimies pasakas pētniecības vēsturē, lai ieraudzītu tās tuvo saikni ar dvēseli.

Sākoties pasaku pētniecībai, kļuva skaidrs, ka šī priekšmeta izpētei pievērsīsies dažādas zinātnes nozares, tādējādi veidojot daudz un dažādus viedokļus par pasakas izcelšanos, nozīmi un mantošanu. Pasaku pētniecībai pievērsās gan vēsturnieki, gan valodnieki, gan antropologi, gan mitoloģijas pētnieki. Katrs mēģināja pasakas skaidrot no savas pozīcijas, kā rezultātā radās domstarpības gan par to, vai pasaka cēlusies no mīta vai otrādi, gan par pasakas vispārējo etioloģiju, gan par pasaku izplatību un matošanu[Šmits 1925, 19 – 26; Франс 2004, 30 –...