Brīnumpasakas latviešu un igauņu folklorā: salīdzinājums un analīze

Mana zinātniski pētnieciskā darba tēma ir latviešu un igauņu brīnumpasaku salīdzinājums. Šī darba mērķis ir iepazīt tuvāk gan latviešu, gan arī igauņu folkloru, saskatīt kopīgo un atšķirīgo, kas sastopams šo tautu folklorā. Lai pētītu abu tautu vēstītājfolkloru, par pamatu izvēlējos brīnumu pasakas. Manu izvēli noteica tas, ka mani saista brīnumi, un brīnumu pasakās tie ir neatņemama sastāvdaļa.

“Brīnums neparasts parastā, negaidīts gaidītā, kas mūs pārsteidz ar savu nejaušību un neizprotamību. Ikdienišķā dzīvē brīnums ir katra parādība, kas nesaskan ar parasto dzīves gaitu.” (“Latviešu konversācijas vārdnīca II”.)

Ikdienas dzīvē brīnumi ir reti sastopami, tāpēc cilvēkus tie arī tik ļoti piesaista. Brīnumi cilvēka dzīvi padara daudz krāšņāku, tajā pašā laikā arī neizprotamāku. Taču tas nav interesanti, ja visas lietas un parādības ir ar prātu izskaidrojamas. Noraidošākā attieksme pret brīnumiem ir zinātnei, jo tie nav izskaidrojami ar likumiem un vispārpieņemtām zināšanām.

Tomēr brīnumu pasakās ne tikai ir aprakstīti dažādi brīnumi, bet arī ar to palīdzību var izzināt tautas senatni, jo pasaku izcelšanās ir meklējama tālā laikā. Ar pasaku palīdzību ir iespējams uzzināt mūsu senču dzīves ieradumus un vērtības, izprast viņu slēptākos sapņus un ilgas.

Nekad nebūs iespējams pilnībā izpētīt pasakas, jo to ir milzīgs daudzums. Tomēr katram domājošam cilvēkam, kad viņš izkļuvis no mazbērna vecuma, pasakas nav vairs tikai laika kavēklis vai izklaide, tās sniedz arī daudz iespēju redzesloka paplašināšanai un savas tautas kultūras izziņai.

Jebkuras tautas kultūrā un vēsturē, jebkurā sabiedrības attīstības posmā liela nozīme ir folklorai vienai no vecākajām sabiedriskās apziņas formām. Folkloras kā ideoloģiska veidojuma sākumi rodas reizē ar vissenākajām cilvēka garīgās aktivitātes izpausmēm. Līdz ar cilvēka valodas un praktiskās darbības attīstību veidojas vēlākie folkloras veidi un formas. Tajā atrodami pirmie cilvēka mēģinājumi saskatīt, apkopot un vispārināt svarīgākos vērojumus indivīda dzīvē, izprast sabiedrības, apkārtējās vides un pasaules norišu likumsakarības, no kurām atkarīga atsevišķa cilvēka un kolektīva eksistence un tālāka attīstība. No senajām, sinkrētiskajām (viengabalainajām) garīgās kultūras formām vēlāk izaug folklora kā savdabīgs tautas mākslas veids, kurā daudzu gadsimtu laikā uzkrājas tautas idejiskie, mākslinieciskie, zinātniskie un gluži praktiskie uzskati un atziņas. Folkloras pasaules skatījums un estētiskie pamatprincipi kļūst par nacionālās literatūras pamatu, folklorā uzkrātais morālo, ētisko un sociālo parādību vērtējums nodrošina sociālās un nacionālās kontinuitātes saglabāšanos.

Latviešu tautas kultūras vēsturē folkloras apzināšanai un izpētei ir sevišķa nozīme specifiskajos Latvijas vēsturiskās attīstības apstākļos. Šī vēsturiskā realitāte lielā mērā izskaidro to, ka folklora, kas līdz pat 19. gs. vidum faktiski ir vienīgā iespējamā tautas uzskatu un centienu izpausmes forma, feodālisma perioda rakstītajos avotos atspoguļojas relatīvi maz, turklāt vairumā gadījumu negatīvā raksturojumā.