Bruņinieku simbolika viduslaikos

Milzīgu ieguldījumu heraldikas attīstībā deva bruņinieku turnīri, kas bija radušies krietni vien pirms krusta kariem un uz ilgu laiku kļuva par Rietumeiropas dzīves neatņemamu sastāvdaļu. Tajos drīkstēja piedalīties tikai bruņinieki ar nevainojamu reputāciju. Par bruņinieku kodeksa pārkāpumiem draudēja šausmīgs negods. Turnīra noteikumu pārkāpējiem atņēma ieročus, zirgus, viņus līdz trim gadiem ieslodzīja cietumā. Bija radītas īpašas, tik masīvas bruņas, ka bruņinieks un viņa zirgs ar grūtībām spēja izturēt to svaru. No 13.gadsimta bruņās ietērpa arī zirgus. Tāpat bruņinieku vairogiem, arī zirgu segām bija heraldiski rotājumi. Jāpiemin vēl divas svarīgas detaļas. Bruņiniekam bija jābūt labi saskatāmam no augšas, no tribīnēm, sevišķi kolektīvu sacensību laikā. Lūk, kāpēc parādījās (vai visādā gadījumā, plaši izplatījās) jau minētie ķiveres rotājumi pie bruņucepures augšējās daļas piestiprinātas figūras, kas bija izgatavotas no viegla koka, ādas vai pat no papjēmašē (vēlāk no dārgākiem materiāliem).

Populārais 14.gadsimta vācu ceļojošais bruņinieks Ulrihs fon Lihtenšteins, kas vairākos turnīros bija piedalījies leģendārā karaļa Artūra tērpā, ieveda modē sarežģītus ķiveres rotājumus: viņš valkāja ar Venēras figūru izdaiļotu bruņucepuri, kura vienā rokā turēja lāpu, bet otrajā bultu.

Teltis, kurās bruņinieki gatavojās sacensībām un cīņu starplaikā atpūtās, glabāja ieročus (tādas pašas teltis karagājienu laikā izmantoja arī krustneši), turpmāk rada atspoguļojumu arī heraldikas mākslā tās pārvērtās par heraldisko mantiju, bet teltsveida būve par „telti”. No mežonīgas, asiņainas kaušanās turnīri pārtapa krāšņās teatralizētās izrādēs, kurās aizvien lielāka nozīme bija formalitātēm, bet pati cīņa pamazām zaudēja svarīgumu un ieguva nosacītu raksturu. Piemēram, „Pasaules turnīrā”, kas notika Vindzoras parkā Anglijā 1278.gadā, izmantoja šķēpus, kas bija izgatavoti no vaļa ilkņa, kas aptīts ar pergamentu, un apsudrabotas bruņucepures no vārītas ādas, bet vairogi no viegla koka. Par noteiktiem sasniegumiem sacensībās bruņinieks ieguva punktus (piemēram, prēmijas punktus piešķīra par norautu ķiveres rotājumu). Uzvarētājus noteica kronētas personas, vecākie bruņinieki vai speciāli norīkoti tiesneši (nereti heroldi), dažreiz uzvarētēja jautājumu atrisināja dāmas, kurām par godu cīnījās bruņinieki. Uzvarētāju vārdus ierakstīja īpašos sarakstos, par viņu varoņdarbiem vēlākām paaudzēm vēstīja menestrelu dziesmas. Uzvara turnīrā nesa arī materiālus labumus: dažreiz triumfētājs pretiniekam atņēma zirgu un ieročus, saņēma viņu gūstā un pieprasīja izpirkuma naudu. Daudziem trūcīgajiem bruņiniekiem tas bija vienīgais veids, kā iegūt eksistences līdzekļus.

Eiropā turnīros piedalīties ļāva tikai dižciltīgas izcelsmes ļaudīm. Vācijā prasības bija liberālākas: dažkārt, lai saņemtu atļauju, pietika tikai atsaukties uz senci, kas kādreiz bija piedalījies bruņinieku turnīrā. Var teikt, ka galvenā caurlaide uz turnīru bija ģerbonis, kas pierādīja tā īpašnieka augsto izcelsmi un viņa stāvokli dzimtas hierarhijā. Lietpratējiem, un tādi bija heroldi, uzrādītais ģerbonis ietvēra visu nepieciešamo informāciju. Lūk, kāpēc turnīru etiķetes svarīgākā sastāvdaļa bija ģerboņi, kuru skaits palielinājās tādā apmērā, ka pienāca laiks šai jomā ievest kārtību.