Budisms – mācības pamati, vēsture un izplatība pasaulē

Radies vairāk nekā divarpus tūkstošus gadu atpakaļ Indijā kā reliģiski filosofiska mācība, budisms radīja pēc mēroga un daudzveidības unikālu kanonisko literatūru un daudzus reliģiskos institūtus. Plaša budisma filosofisko tēžu interpretācija veicināja tā simbiozu, asimilāciju un kompromisu ar dažādām vietējām kultūrām, reliģijām, ideoloģijām, kas ļāva tam iekļūt visās sabiedriskās dzīves sfērās, sākot ar reliģisko praksi un mākslu un beidzot ar politiskajām un ekonomiskajām teorijām.

Atkarībā no redzes viedokļa budismu var izskatīt gan kā reliģiju, gan kā filosofiju, gan kā ideoloģiju, gan kā kultūras kompleksu, gan kā dzīvesveidu. Budisma izzināšana ir svarīgs posms austrumu sabiedrības sociāli politisko, ētisko un kultūras sistēmu izpratnē, kurā bija un ir šobrīd budisma kopienas. Arī šodien rajonu virknē, kur budismam ir ietekme, ta piekritēji nereti ciena mūku tradīcijas un autoritāti, kā arī vecākos vairāk nekā centrālās valdības likumus un institūtus. Šeit arī slēpjas tā lielais potenciālais spēks.

Gan vēsturiskie teksti, gan uz tiem pamatotie zinātniskie pētījumi, folkloras žanri un mākslas darbi, runājot par budisma pamatlicēju, sauc to dažādi: Sidhartha, Gautama, Šakjamuni, Buda, Tathagata, Džina, Bhāgavāns u.c. Tie visi atspoguļo pamatlicēja personības iezīmes un īpašības vai viņa reālajā dzīvē, vai turpmākajā – reliģiski mitoloģiskajā, kura nomainīja pirmo. Šie vārdi nozīmē sekojošo: Sidhartha – personīgais vārds; Gautama – dzimtas vārds; Šakjamuni – “gudrais no šaku cilts”; Buda – “apskaidrotais”; Tathagata – “tā atnākošais un tā aizejošais”; Džina – “uzvarētājs”; Bhāgavāns “triumfējošais”. Visizplatītākais no tiem ir vārds – epitets Buda, no kura radās visas reliģijas nosaukums.

Pajautājiet budistam par to, kā radās reliģija, kurai viņš pieder, un jūs saņemsiet atbildi, ka vairāk par divarpus tūkstoš gadu atpakaļ to pasludināja Šakjamuni. Jebkurā budismam veltītā grāmatā jūs atradīsiet uz reliģiskām tradīcijām pamatotu stāstu par klejojoša sludinātāja Sidharthi dzīvi, kuru nosauca par Šakjamuni un kurš sevi nosauca par Budu, kas nozīmē “apskaidrotais ar visaugstākām zināšanām”, “apgarots ar patiesību”.

Pēc daudzām pārdzimšanām, katrā no tām uzkrājot labās īpašības, Buda nonāca uz zemes, lai veiktu glābšanas misiju – norādītu dzīvajiem, kā atbrīvoties no ciešanām. Lai iemiesotos viņš izvelējās Sidharthi no slavenas dzimtas Gotama (no šejienes arī nāk viņa dzimtas vārds Gautama). Šī dzimta ietilpa šaku ciltī, kas dzīvoja 500 – 600 gadus pirms mūsu ēras Gangas ielejā tās vidustecē.

Kā citu reliģiju dievi, Buda nevarēja nonākt uz zemes kā citi cilvēki. Sidharthas māte – šaku valdnieka Maija sieva – reiz sapnī redzēja, ka viņas sānā ienāca balts zilonis. Pēc noteikta laika viņa dzemdēja mazuli, kurš viņas ķermeni atstāja arī neparastā veidā – caur padusi. Viņa nekavējoties radīto kliedzienu dzirdēja Visuma dievi un priecājās par tā atnākšanu, kuram izdosies izbeigt ciešanas. Asita gudrais paredzēja jaundzimušajam veikt lielu reliģisku varoņdarbu. Bērnu nosauca par Sidharthu, kas nozīmē “izpildījis savu sūtību”.